7.6 °C
Kādas ir Krievijas iespējas izmantot mūsu sliežu ceļus iespējama iebrukuma gadījumā, vai varam paļauties uz infrastruktūras iznīcināšanu tikai pēdējā brīdī un kāpēc būtisks ir arī Baltkrievijas faktors, – šos jautājumus apspriežam sarunā ar militāro analītiķi, bloga "Vara bungas" autoru Mārtiņu Vērdiņu.
Vai ideja par sliežu nojaukšanu austrumu pierobežā joprojām saglabā aktualitāti par spīti tam, ka politiķi šādu soli pagaidām ir atlikuši?
M. Vērdiņš: Sliežu demontāža jau nav nekāds pašmērķis vai skaista politiskā deklarācija, lai nostātos kaut kādā pozā un kādam ieriebtu. Jebkura armija, veicot kādu operāciju, pirmkārt rūpējas par savu mobilitāti. Tāpat kā mūsu Nacionālie bruņotie spēki rūpējas par savu mobilitāti, tāpat arī potenciālais agresors rūpējas par savējo. Skatoties uz dzelzceļu kā uz jaudīgu un ērtu loģistikas maģistrāli, pa kuru notiek apgāde, no savas analīzes nevaram izslēgt vismaz trīs lielas dzelzceļa pārejas, kas mūs savieno ar Baltkrieviju un Krieviju.
Kā noprotams no valdības lemtā, pagaidām paļaujamies uz infrastruktūras iznīcināšanu pēdējā brīdī.
Atbilde, ka mēs vajadzības gadījumā visu uzspridzināsim, ir ļoti politkorekta un visus apmierina, taču tā ir bīstama. Pirmkārt, mums jāņem vērā, ka viens no senākajiem Krievijas spēku veidiem ir dzelzceļa karaspēks. Tam ir milzīga vēsturiskā pieredze – no Otrā pasaules kara līdz BAM būvniecībai un dzelzceļa izvēršanai Abhāzijā. Krievijas dzelzceļa karaspēks ir īpaši trenēts, lai kara apstākļos ātri veiktu izlūkošanu, atmīnēšanu un dzelzceļa remontu. Tie nav parasti kājnieki, tie ir augsti specializēti profesionāļi, kuru rīcībā ir unikāla tehnika. Pēc oficiāliem datiem, viņu sastāvā ir ap 30 000 karavīru jeb aptuveni desmit brigādes. Viņi spēj atjaunot sliedes kaujas apstākļos nevis dienās, bet stundās.
Turklāt, ja runājam par tiltu spridzināšanu, pretinieks uz kartes skatās tieši tāpat kā mēs. Viņiem ir speciālo operāciju spēki jeb "specnazs", kuru uzdevums ir vēl pirms kara sākuma pārņemt savā kontrolē stratēģiskos dzelzceļa tiltus un mezglus, lai pasargātu tos no mīnēšanas un saspridzināšanas. Ja mēs dienu vai divas pirms iebrukuma nosūtīsim savas vienības kaut ko spridzināt, priekšā jau varam sastapt pretinieku. Mūsu plāns pēdējā brīdī visu uzspridzināt var vienkārši neizpildīties tādā mērogā, kā esam ieplānojuši, jo pretinieks par šiem plāniem zina un viņam ir resursi to izjaukšanai. Tāpēc labs risinājums ir rīkoties proaktīvi miera laikā, kad savā valstī varam jaukt nost to, ko uzskatām par vajadzīgu.
Kādas mācības mums šajā ziņā sniedz karš Ukrainā?
Zīmīgs piemērs ir Antonovkas tilts pie Hersonas. Gan ukraiņi, gan krievi lieliski saprata tā stratēģisko nozīmi, taču, iespējams, nodevības un pretinieka ātrās rīcības dēļ ukraiņi to nepaspēja laikus iznīcināt. Rezultātā visa Hersonas okupācija lielā mērā notika tieši tāpēc, ka šis tilts palika neskarts. Tas parāda, cik riskanti ir visu atstāt uz pēdējo brīdi.
Bet, runājot par dzelzceļa nozīmi, varu minēt Volnovahas reģionu Ukrainā. Tur bija liels dzelzceļa mezgls ar vairākiem ceļiem, kur notika pārkraušana un sastāvu veidošana, bet ukraiņu artilērija to spēja paralizēt. Ko izdarīja Krievijas dzelzceļa karaspēks? Viņi vienkārši izbūvēja jaunu apkārtceļu, lai novirzītu loģistiku tālāk no apšaudes zonas un apietu bīstamo mezglu.
Visa sauszemes apgāde virzienā uz Mariupoli, Melitopoli un Berdjansku joprojām lielā mērā tiek nodrošināta pa dzelzceļu. Tā ir maģistrāle, kuru jebkura armija grib kontrolēt un neļaut izmantot pretiniekam.
Kāpēc, jūsuprāt, Latvijā pietrūkst politiskās gribas pieņemt lēmumu par dzelzceļa līniju pārrakšanu, pat to, kas praktiski kalpo tikai kā rezerves ceļš?
