Aizsardzības līnija. Te nav īstā vieta politiskām spēlītēm

Apdraudējuma sajūtas pieaugums un sabiedrības noskaņojums ir veicinājis to, ka aizsardzības un valsts drošības jautājumus partijas atzīst par būtiskiem un atvēlējušas tiem būtisku lomu savās pirmsvēlēšanu programmās.

Vienlaikus tas veicinājis arī to, ka politiskais piedāvājums kļuvis diezgan līdzīgs un ir grūtāk to izmantot kā kritēriju, izvēloties, par ko balsot vēlēšanās. Taču te, tāpat kā daudzās citās tēmās, būtiski ne tikai klausīties, ko politiķi apgalvo vai sola pašlaik, bet arī ko teikuši un darījuši iepriekš. Aizsardzības jomā dažiem spēkiem šo kažoku ir nācies krietni pāršūt, un te noder universālā atruna: “Tas bija cits laiks...”

Aplūkojot 15. Saeimas vēlēšanu politisko piedāvājumu aizsardzības jomā, “Latvijas Avīze” aicināja izteikties arī diviem ekspertiem – vēsturniekam Kārlim Silam, kurš nesen veicis partiju vēlēšanu programmu analīzi pēc Eiropas Latviešu apvienības pasūtījuma, kā arī domnīcas “LaSER” pētniekam Robertam Kitam, kurš specializējies tādās jomās kā inovācijas aizsardzības jomā, reģionālā drošība un sabiedrības noturība.

Apdraudējums vairs nav tikai teorētisks

Brīdinājumi par to, ka Krievijas agresīvās tieksmes neaprobežojas tikai ar Ukrainu, bet var tikt vērstas arī pret NATO valstīm, ir bijuši arī iepriekš, taču tieši pēdējā laikā paziņojumi kļuvuši īpaši draudīgi. Lai gan joprojām tiek apšaubīta atklāta uzbrukuma un tā sauktās konvencionālās karadarbības varbūtība, cita veida militārās aktivitātes (dronu un raķešu uzbrukumi, kritiskās infrastruktūras objektu spridzināšana vai pat lokālas operācijas ar “zaļajiem cilvēciņiem”) tiek vērtētas kā ļoti iespējamas. “Šo ziņu intensificēšanās nozīmē, visdrīzāk, jaunas izlūkinformācijas pieejamību. Tā kā hibrīdkarš Eiropā jau notiek, šis iezīmē Krievijas lēmumu to intensificēt – nopietnāki uzbrukumi, iespējami cilvēku upuri, mazāk piesardzības, veicot uzbrukumus. Acīmredzot dienesti uzskata, ka pēdējo mēnešu aktivitātes, mēģinot atrunāt Krieviju no šādas eskalācijas, bijušas nesekmīgas un mums jābūt gataviem šādam pavērsienam,” nesen sociālajā vietnē “X” pauda NATO stratēģiskās komunikācijas izcilības centra vadītājs Jānis Sārts.

Medijos, vērtējot gan starptautisko situāciju, gan atsevišķu valstu iekšpolitikas norises, bieži parādās salīdzinājumi ar 30. gadiem – laiku pirms Otrā pasaules kara. Vēsturnieks Kārlis Sils spriež, ka tam, protams, ir savs pamats un apdraudējuma sajūta ietekmē arī Latvijas politisko darbakārtību, tajā paša laikā neizprot, kāpēc politiķi šos draudus sākuši nopietni uztvert tikai tagad: “Skaidrs, ka riski ir, tāpat dažādi mēģinājumi mūs ietekmēt psiholoģiski. Taču man vienmēr rodas jautājums – kā tie cilvēki, kas tagad uztraucas, varēja mierīgi naktīs gulēt no 2014. līdz 2022. gadam? Tolaik mēs bijām daudz sliktākā situācijā nekā šobrīd – ar daudz vājākām aizsardzības spējām pret daudz bīstamāku pretinieku. Tagad mēs tam esam gatavojušies, modernizējuši armiju, paplašinājuši mobilizācijas rezerves, ir ievērojami palielināti NATO reakcijas ātrumi un sabiedroto karaspēka apmērs šeit uz vietas. Vienlaikus Krievijas armija, salīdzinot ar laiku pirms 2022. gada, ir ievērojami vājāka, nekā bija, izņemot vienu komponenti, ko tā būtiski uzlabojusi – dronus. Kāpēc cilvēki baidās tagad, bet nebaidījās pirms desmit gadiem, kad bija nesalīdzināmi bīstamāka situācija?”

Roberts Kits: “Pārsvarā tur ir solījumi – stiprināsim vietējo aizsardzības industriju un tamlīdzīgi. Jautājums ir – kā? Es gribētu programmās redzēt, kas ir tas, ko mēs darīsim citādāk nekā līdz šim.”

Foto: Edijs Pālens/LETA

Skaidrs, ka draudi ir vairāk sajūtami, ja tie pietuvojas un sāk ietekmēt cilvēku ikdienu. Pētnieks Roberts Kits min vienu uzskatāmu piemēru tam, ka Latvijā gan sabiedrībā, gan politiskajā līmenī apdraudējuma sajūta ievērojami pieaugusi – nekad iepriekš nav spriests, kā vajadzētu rīkoties, ja vēlēšanu dienā tiktu izsludināta gaisa trauksme un daļai iecirkņu var nākties pārtraukt darbu. Iepriekšējās Saeimas vēlēšanās pirms četriem gadiem šāda iespēja netika izskatīta pat teorētiski. “No otras puses, varbūt tas ir labi – liek nopietnāk mobilizēties, nevis iedomāties, ka tas mūs varētu neskart,” piebilst R. Kits.

Vai aizsardzība ir galvenā tēma programmās?

Šādos apstākļos ignorēt aizsardzības tēmu būtu nepiedienīgi, un partijas to labi saprot. “Viennozīmīgi aizsardzība ir izcelta daudz vairāk nekā agrāk. Iepriekš tā varbūt bija ekonomika, bet tagad aizsardzība ir līdzvērtīgā pozīcijā. Domāju, ka tas atbilst sabiedrības pieprasījumam,” vērtē K. Sils.

Var teikt, ka Latvija politiski šajā ziņā gājusi to pašu ceļu, ko Eiropa kopumā, kur varbūt šī “pamošanās” un izpratne par draudiem nākusi vēl lēnāk nekā valstīs, kas atrodas tiešā Krievijas tuvumā. Bet vai problēmas atzīšana uzreiz nozīmē kvalitatīvu piedāvājumu?

R. Kits, kurš domnīcā “LaSER” pētījis Latvijas aizsardzības industrijas attīstību, jau iepriekš viedokļrakstā portālā “Delfi” norādījis, ka, tuvojoties vēlēšanām, ir svarīgi iepazīties un kritiski izvērtēt politisko partiju programmas: 

“Ja tajās dominē deklaratīvi saukļi bez konkrēta redzējuma mērķu sasniegšanai, tad maz ticams, ka šīs idejas tiks īstenotas, nonākot varas pozīcijās.” 

Tagad sarunā ar “Latvijas Avīzi” viņš atzīst – kopumā saukļi tomēr dominē. Piemēram, ja salīdzina, ko partijas saka par aizsardzības industriju. “Pārsvarā tur ir solījumi – stiprināsim vietējo aizsardzības industriju un tamlīdzīgi. Jautājums ir – kā? Es gribētu programmās redzēt, kas ir tas, ko mēs darīsim citādi nekā līdz šim. Kā mēs panāksim, ka esam unikāli kādā jomā,” vērtē pētnieks.

Vietējās militārās industrijas attīstība varētu šķist parocīga pirmsvēlēšanu tēma, jo, kā saka R. Kits, ar to var nošaut divus zaķus reizē – no vienas puses, izrādīt rūpes par drošību un paust apņēmību stiprināt aizsardzības nozari. No otras puses, to var pasniegt arī kā ekonomisku jautājumu un atbalstu uzņēmējdarbībai. Taču ir jārēķinās, ka ne viss te būs pašsaprotami un gludi. “Jāsaprot, ka tāpat uz to pašlaik skatās arī citās valstīs, visi cer nopelnīt, mēs neesam unikāli,” atgādina R. Kits, atzīmējot, ka te parādās tā pati kaite, ar ko Latvija slimo arī citās jomas – trūkst vīziju, netiek domāts ilgtermiņā, bet, “ja nav vīzijas, tad ministrs īsti nevar veidot politiku, ir tāda institucionālā inerce – tas nenozīmē, ka tas vienmēr uzreiz ir slikti, bet mēs jau sagaidām kaut ko vairāk”.

K. Sils, vērtējot partiju programmas, ievērojis, ka detalizācijas ziņā tās būtiski atšķiras. Ja dažas partijas runā vispārīgi, citas, kā, piemēram, “Latvijas attīstībai” piedāvā ļoti specifiskas idejas. “Bet es neesmu drošs, ka vienmēr pārāk liela detalizācija ir labi. Piemēram, sākt prātot par dronu taktikām vai ka Valsts aizsardzības dienestu varētu izmantot vēl citiem mērķiem, nekā tas ir paredzēts – šie visi jautājumi tomēr ir Nacionālo bruņoto spēku atbildības lauks, kas arī ir kompetentākais lēmējs. Politiķiem jānodrošina atbalsts šiem lēmumiem un arī kontrole, nevis jāsāk apspriest, kā īstenot militāro taktiku vai organizēt NBS sastāva rekrutēšanu,” uzskata K. Sils. Viņš gan pieļauj, ka daļa šo solījumu nav veidoti ar kādu nodomu pamācīt NBS un iejaukties tā darbā, bet gan mēģinājums tēmā, kas ir diezgan vienveidīga, pateikt kaut ko oriģinālu. Taču būtu jābūt piesardzīgam, ja kāds censtos politizēt NBS darbību. K. Sils tāpat ievērojis, ka šoreiz liela daļa partiju cer izmantot aizsardzības budžetu Latvijas militārās industrijas attīstībai, kas kopumā esot laba ideja, taču jābūt arī gataviem, ka tas nebūs viens vienīgs veiksmes stāsts: “Būs arī nesekmīgi piemēri, būs brāķi. Jārēķinās, ka pie katras neveiksmes šo tēmu centīsies izmantot Krievijas propaganda, stāstot – re, jūsu naudu tērē nelietderīgi, zog. Vienkārši jāapzinās, ka no kļūdām neviens nav pasargāts, un arī citās valstīs militārajā industrijā bijušas un ir kļūdas.”

Fragmenti no programmām: Aizsardzības industrija un NBS spēju stiprināšanu

• “Jaunā Vienotība” (“JV”): “Attīstīsim vietējo militāro un divējāda lietojuma industriju, lai ieguldījumi vienlaikus stiprinātu arī Latvijas ražošanu, zinātni un eksportu.”
• “Mēs mainām noteikumus” (“MMN”): “Drošas debesis – paātrināti izbūvēsim slāņveida pretgaisa un pretraķešu aizsardzības sistēmas.”
• Nacionālā apvienība (NA): “Turpināsim NBS attīstību pretgaisa aizsardzības, t. sk. dronu un pretdronu spējas, sauszemes un krasta apsardzības jomā.”
• “Apvienotais saraksts” (“AS”): “Attīstīsim dronu un pretdronu spējas, iesaistot vietējos ražotājus un paņemot labāko no Ukrainas pieredzes.”
• “Latvijas attīstībai” (“LA”): “Latvijai jākļūst par nozīmīgu Eiropas aizsardzības industrijas partneri. Atbalstīsim vietējo uzņēmumu iesaisti militāro tehnoloģiju, dronu, kiberdrošības un citu augstas pievienotās vērtības risinājumu izstrādē un ražošanā. Tas vienlaikus stiprinās valsts drošību, radīs jaunas eksporta iespējas un augsti kvalificētas darbavietas.”
• “Progresīvie”: “Veidosim aizsardzības industrijas parkus ar sakārtotu infrastruktūru, ātrākiem lēmumiem un atbalstu inovācijām un ražošanai atbilstoši NBS vajadzībām.”
• “Latvija pirmajā vietā” (“LPV”): “Izveidosim modernu aizsardzības sistēmu, lai nepieļautu naidīgu vai neidentificētu dronu nonākšanu Latvijas teritorijā.”
• “Austošā saule Latvijai” (“ASL”): “Attīstīsim dronu un pretdronu sistēmas, pārņemot Ukrainas pieredzi.”
• “Gobzema saraksts” (“GS”): “Latvijas galvenā militārā prioritāte būs pašmāju dronu ražošanas, pretgaisa aizsardzības un elektroniskās cīņas sistēmu tūlītēja un masveidīga ieviešana NBS. Mēs izveidosim modernu bezpilota aparātu pilotu apmācības sistēmu un investēsim inovatīvu militāro tehnoloģiju attīstībā tepat, Latvijā. Attīstot spēcīgu un tehnoloģiski pārāku “dronu armiju”, mēs panāksim asimetrisku militāro pārspēku, kas spēj atturēt jebkuru potenciālo apdraudējumu.”
• Jaunā konservatīvā partija (JKP): “Stiprināsim NBS, attīstot pretgaisa aizsardzību, artilēriju, kaujas dronus, munīcijas rezerves, izlūkošanu, komandvadību, inženieru un loģistikas spējas. Veidosim militāri tehnoloģisku aliansi ar Ukrainu, pārņemot kara pieredzi un attīstot kopīgus aizsardzības industrijas projektus. Attīstīsim Latvijas militāro industriju kā valsts drošības un ekonomiskās izaugsmes balstu, pilnveidojot iepirkumus un veicinot vietējo ražotāju iesaisti NBS apgādē.”

Vecie grēki

Apspriežot partiju nostāju aizsardzības jautājumos, iepriekš priekšplānā parasti izvirzījās finansējuma jautājums. Tagad varētu šķist dīvaini, bet savulaik ar solījumu nodrošināt aizsardzības nozarei lielāku finansējumu nekādus papildpunktus vēlēšanās iegūt nevarēja, drīzāk pretēji. Daudziem bija vilinājums teikt, ka aizsardzībai paredzēto naudu varētu tērēt citādi, piemēram, veselības sistēmas vajadzībām, ka Latviju nekas neapdraud un šie izdevumi ir lieki tēriņi. Īpaši ar to aizrāvās “Saskaņa”. Šīs partijas bijušie deputāti tagad kandidē vairāku citu politisko spēku sarakstos. 

Piemēram, Andris Morozovs, kurš vēl 2021. gadā pārmeta, ka Latvija tiekot “pārvērsta par NATO placdarmu”, tagad ir ZZS kandidāts un vairs neiebilst, ka viņa pašlaik pārstāvētais politiskais spēks sola “stabilu aizsardzības un drošības finansējuma pieaugumu”.

Taču arī citas partijas iepriekš nebūt nav bijušas atsaucīgas aizsardzības vajadzībām. Piemēram, 2018. gadā, pirms 13. Saeimas vēlēšanām, kad Latvija beidzot bija pietuvojusies NATO saistībām – 2% no Iekšzemes kopprodukta (turklāt tas bija noticis daļēji arī tāpēc, ka šo jautājumu bija aktualizējis toreiz pirmoreiz par ASV prezidentu kļuvušais Donalds Tramps, piedraudot, ka varētu neaizsargāt tās NATO dalībvalstis, kas nepilda savas saistības), “Latvijas Avīze” veica aptauju, vai aizsardzības finansējums būtu jāturpina palielināt, un tikai dažu politisko spēku pārstāvji (NA, “LA”, “JV”) pieļāva, ka to varētu darīt līdz 2,5%. Kamēr, piemēram, Māris Kučinskis, kurš tolaik pārstāvēja ZZS, bet pašlaik ir finanšu ministrs no “Apvienotā saraksta” izteicās: “Izdevumu palielināšana aizsardzībai nav pašmērķis.” Līdzīga pozīcija tolaik bija JKP, Reģionu apvienībai, “Saskaņai” un vairākām citām partijām, no kurām daļa gan šobrīd pazudušas no politiskās skatuves vai transformējušās.

Savukārt vēl interesantāk, ka pirms 14. Saeimas vēlēšanām, kas notika jau 2022. gadā, tātad pēc pilna mēroga kara sākuma Ukrainā, uz mediju jautājumu, vai jāturpina palielināt aizsardzības finansējums (tobrīd 2,5%), vienīgā partija, kas atbild noliedzoši, ir “Progresīvie”. Zīmīgi, ka tieši šim politiskajam spēkam vēlāk tika uzticēta atbildība par aizsardzības nozari, kas beidzās ar politisku krīzi un valdības krišanu, kad valdības vadītāja Evika Siliņa pēc ilgi briedušas neapmierinātības pieprasīja aizsardzības ministra Andra Sprūda demisiju.

“Nedomāju, ka “Progresīvo” vadība Aizsardzības ministrijā bija kāds liels veiksmes stāsts, bet nedomāju arī, ka tur bija kas traģisks,” spriež K. Sils. Viņš atgādina, ka partijas iepriekš vilcinājušas ne tikai finansējuma palielināšanu aizsardzības nozarei, bet, piemēram, Valsts aizsardzības dienesta ieviešanu. (Zīmīgi, ka arī te vieni no stingrākajiem šīs idejas pretiniekiem, tāpat kā pret Valsts aizsardzības mācības ieviešanu skolās, bija tieši “Progresīvie”, tomēr viņi tolaik vēl nebija pārstāvēti varā, tāpēc atbildība par vilcināšanos vairāk gulstas uz citiem.) VAD tika izveidots tikai 2023. gadā, bet, kā saka K. Sils, lēmumi par to bija jāpieņem jau pēc 2014. gada, turklāt “mēs redzam, šobrīd šis dienests labi pildās, jauniešiem patīk, un Latvijas armijā ir ļoti augsta profesionalitāte”.

Vai atruna, ka “tas bija cits laiks” būtu jāpieņem? “Tas ir slikts arguments,” uzskata K. Sils. Viņaprāt, par atskaites punktu jāņem 2014. gads, lai gan patiesībā saausīties vajadzējis jau pēc 2008. gada Krievijas un Gruzijas kara.

R. Kits apstākļu maiņu uzskata par sliktu attaisnojumu, vēlreiz atgādinot Latvijas politisko kaiti – nespēju domāt ilgtermiņā. Arī par vietējo militāro industriju, ko tagad daudzi politiķi ceļ debesīs, pirms četriem gadiem partijām bijusi maza interese. Toreiz to programmās pieminējuši vien četri politiskie spēki, no kuriem parlamentā iekļuva tikai viens – “Apvienotais saraksts”, kas arī lielu daļu 14. Saeimas sasaukuma bija opozīcijā un tikai tagad, četrus mēnešu pirms vēlēšanām, ieguvis varu.

Ko par aizsardzības finansējumu partijas saka pašlaik?

Pieci procenti no IKP aizsardzībai pašlaik ir juridiski nostiprināti līdz ar Saeimas jau 2026. gada 26. marta balsojumu par grozījumiem “Valsts aizsardzības finansēšanas likumā”. Pieci politiskie spēki (NA, “JV”, “Progresīvie”, ZZS, “LA”) šos 5% gan ir pieminējušās arī savās programmās. K. Sils, kurš analizējis partiju programmas, uzskata, ka nav slikti vēlreiz to atgādināt, taču no tā arī nevarot izdarīt secinājumu, ka citas partijas plānotu aizsardzības finansējumu samazināt. “Varbūt tās vienkārši nesola jau ieviestas lietas. Taču ir divi saraksti, kas, lai gan tiešā tekstā nesaka, ka ir pret 5%, uz to tomēr netieši norāda. Nekāda pārsteiguma te nav – tā ir “Suverēnā vara/Jaunlatvieši” un “Stabilitātei”. Bieži tas tiek pausts tādā aizplīvurotā valodā, ko acīmredzot saprot viņu vēlētāji, un tas saklausāms arī pirmsvēlēšanu debatēs no šo partiju pārstāvjiem. Tiek uzsvērts, ka nauda vajadzīga citām prioritātēm, ka ir slikti aizņemties naudu, jātaupa, un tad aizsardzība varētu būt tā joma, kur taupīt,” vērtē K. Sils.

Kārlis Sils: “Man vienmēr rodas jautājums – kā tie cilvēki, kas tagad uztraucas, varēja mierīgi naktīs gulēt no 2014. līdz 2022. gadam? Tolaik mēs bijām daudz sliktākā situācijā.”

Foto: Foto no privātā arhīva.

Bet kāpēc tad vajadzīga aizplīvurota valoda, kāpēc nevar teikt tieši? K. Sila ieskatā tas nav tik daudz kauns par savu nostāju, bet gan rafinēta pirmsvēlēšanu stratēģija: “Īpaši, ja runā par “Suverēno varu”, tad viņi acīmredzot sapņo noķert arī daļu latviešu vēlētāju. Tāpēc jau tur daļa no apvienības ir “Jaunlatvieši”. Līdz ar to ir mazliet jāpiedomā pie vēstījumiem.” Zīmīga ir pieeja aizsardzību pretstatīt iekšlietām, kā to dara “Suverēnā vara”. Taču tāpat ar piesardzību jāskatās uz tādiem priekšlikumiem, kas nāk no “Latvija pirmajā vietā” – apvienot Aizsardzības un Iekšlietu ministrijas. K. Sils: “Pirmkārt, tā ir slikta ideja, jo reti kurā valstī iekšlietas un aizsardzība ir apvienota, un pārsvarā tie ir autoritāri režīmi. Otrkārt, tajā brīdī, kad jābūt gataviem apdraudējumiem, uzsākt vērienīgu administratīvo reformu atslēgas ministrijās, tas ir bezatbildīgi un stulbi. Tas vismaz sākotnēji būtu milzīgs administratīvais haoss, kas neko labu neradītu, pat ja uzskata, ka vēlāk tas var nest kādu labumu.”

Pētnieks R. Kits neizslēdz, ka nākotnē var būt runa par to, ka aizsardzībai finansējums būs vēl jāpaaugstina, un tad partiju vidū varētu parādīties vēl kādi atšķirīgi viedokļi, ja daži tam piekristu aktīvāk, bet citi, iespējams, meklētu atrunas.

Fragmenti no programmām: Finansējums aizsardzībai

• “JV”: “Nodrošināsim aizsardzības finansējumu 5% no IKP.”
• ZZS: “Aizsardzībai – virs 5% no IKP; stabils aizsardzības un drošības finansējuma pieaugums, stiprinot parlamentāro kontroli.”
• NA: “Aizsardzības finansējumu palielināsim virs 5% no IKP.”
• “LA”: “Lai nodrošinātu valsts drošību ilgtermiņā, saglabāsim aizsardzības finansējumu vismaz 5% apmērā no iekšzemes kopprodukta.”
• “Progresīvie”: “Saglabāsim finansējumu aizsardzības nozarei vismaz 5% apjomā.”
• “Suverēnā vara/Jaunlatvieši” (“SV”): “Pārdalīt aizsardzības budžetu iekšējās drošības garantēšanai un infrastruktūrai, nodrošinot papildu finansējumu medicīnai un glābšanas dienestiem.”

Aizsardzība un pirmsvēlēšanu kampaņa

Šā gada maijā intervijā ziņu aģentūrai LETA pētnieks Roberts Kits izteicies: “Vērojot no malas, ir sajūta, ka priekšvēlēšanu kampaņas aktivitātes ņem virsroku pār reālām vajadzībām aizsardzības jomā.” Te jāatgādina, ka tieši maijā pēc dronu incidenta valdības vadītāja Evika Siliņa pieprasīja aizsardzības ministra Andra Sprūda (“Progresīvie”) demisiju, sekoja savstarpējie pārmetumi un apvainojumi. A. Sprūds sasauktajā preses konferencē apgalvoja, ka pats jau bija nolēmis atkāpties, lai “pasargātu Latvijas armiju no ieraušanas politiskā kampaņā”. 

Lai gan iepriekšējā ministra mēģinājums sasaitīt sevi un savas partijas tēlu ar bruņotajiem spēkiem tolaik raisīja neizpratni un pat sašutumu, lielā mērā ministra maiņa tiešām noņēmusi nevēlamu politisko slodzi no aizsardzības nozares. 

Pašreizējais ministrs Raivis Melnis politikā ienācis kā bezpartejisks profesionālis. Viņš nav liedzis “Jaunajai Vienotībai” izmantot savu tēlu pirmsvēlēšanu kampaņā, tomēr pats nav tajā aktīvi iesaistījies un ieturējis distanci. “Bija ļoti laba izvēle šajā brīdī nominēt nozares profesionāli, kurš vēl neilgi pirms tam bija aktīvajā dienestā. Ministrs arī ļoti labi sevi apliecinājis īsā laikā. Ja būtu iepriekšējais ministrs, paredzams, pirmsvēlēšanu debates par aizsardzību būtu daudz karstākas, taču diez vai tas nāktu par labu nozarei,” tagad vērtē R. Kits.

Pirms šīm vēlēšanām partijas nav īpaši piedāvājušas savus “ēnu kabinetus”, kas ļautu nojaust, cik kura no tām tēmē uz aizsardzības nozares vadību. Taču pašlaik izskatās, ka R. Melnim varētu būt laba iespēja turpināt darbu, it īpaši, ja premjera krēslā paliek Andris Kulbergs (“AS”), kurš par ministra darbaspējām un pieredzi izteicies ļoti pozitīvi.

Fragmenti no programmām: Solījumi karavīriem un zemessargiem

• “JV”: “Palielināsim apmaksāto brīvdienu skaitu zemessargiem.”
• “Saskaņas centrs” (“SC”): “Palielināsim atlīdzību VAD dalībniekiem: iesauktajiem – 500 €, brīvprātīgajiem – 800 €.
• NA: “Paplašināsim atbalstu pilsoņiem, kuri dien NBS, ZS un VAD – finansiāli un karjeras garantijās.”
• “LPV”: “Drošības struktūrās strādājošie saņems cienīgu atalgojumu par savu darbu.”
• “ASL”: “Atbalstīsim NBS veterānus, ieviešot pārkvalifikācijas programmas pirms izdienas vecuma sasniegšanas.”

Fragmenti no programmām: Civilā aizsardzība

• NA: “Nodrošināsim kritiskās infrastruktūras aizsardzību teroraktu un militārā konflikta gadījumam. Valsts uzņemsies vadošo lomu civilās aizsardzības sistēmas un patvertņu izveidē. Pilnveidosim valsts stratēģisko rezervju krājumu.”
• “AS”: “Civilajā aizsardzībā ieviesīsim reālistiskus krīžu plānus katram reģionam, izveidosim patvertņu tīklu, veiksim valsts rezervju auditu un slēgsim priekšlīgumus ar uzņēmumiem, lai spētu nekavējoties reaģēt krīzes situācijās. Stiprināsim kritiskās infrastruktūras noturību.”
• “JKP”: “Pieprasīsim civilās aizsardzības sistēmas reformu, izveidojot vienotu pārvaldi ar skaidru atbildību, centralizētu patvertņu reģistru un efektīvu krīžu koordināciju.”
• “LA”: “Stiprināsim kritiskās infrastruktūras aizsardzību, robežas drošību un valsts spēju efektīvi rīkoties jebkuras krīzes apstākļos. Sabiedrības noturība ir tikpat svarīga kā militārā kapacitāte, tāpēc attīstīsim medijpratību, stiprināsim cīņu pret dezinformāciju un veidosim modernu krīžu vadības sistēmu.”
• “ASL”: “Stiprināsim civilās aizsardzības spējas – medicīnu, VUGD, patvertņu pieejamību.”
• “Progresīvie”: “Turpināsim patvertņu izbūvi un iedzīvotāju sagatavošanu krīzes apstākļiem.”
• “JV”: “Stiprināsim civilās aizsardzības sistēmu un iekšlietu dienestu – ugunsdzēsēju, policijas, robežsardzes kapacitāti.”

MAF 2026

Foto: #sif_maf2026

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild "Latvijas Avīze".