Portrets telefonā. Trīsdesmit septiņus gadus vecās Ērikas seja. Fotogrāfija tapusi pirms kāda laika. Tagad sievietes vairs nav... Par viņu man pastāsta Stalkers, īstajā vārdā Aleksejs, 57 gadus vecais ukraiņu karavīrs, kurš negaidīti sirsnīgi uzņem mani Kramatorskā. Tā ir tikai otrā mūsu tikšanās pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā 2022. gada februārī. 

Pirmo reizi satikāmies Doneckas frontes zonā nepilnas divas nedēļas pirms lielā kara.

Par Ēriku, Labējā sektora snaiperi, stāsts sekos nedaudz vēlāk. Sākumā Stalkers mani aizved uz pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados uzcelto mašīnbūves rūpnīcu, kur lielos un sen jau tukšos cehos iekārtojušās nelielas ukraiņu karavīru vienības. Katra tur kaut ko meistaro. Teritorija plaša, tajā pēc lielā kara sākšanās trāpījušas vairākas krievu raķetes. Stalkers uzcienā ar šķīstošo kafiju un parāda savu darba galdu. Pie tā top elektrības panelis, kas dos vajadzīgo strāvu lielam zāģim – to Stalkers blakus telpā pats uzbūvējis. Vinnicā, kur dzīvojis pirms kara, viņam piederējis gateris un pieder joprojām. "Nedomā, es nebiju nabadzīgs. Taču viss pamazām brūk kopā, gateris nedarbojas, kā nākas, arī mājai vajadzīga gādīga roka," saka Stalkers. Karot aizgājis jau 2014. gadā, bet pirms tam palīdzējis uzvarēt Maidanam. Tolaik nolikuši pie vietas Vinnicas miličus, bet drošības dienesta vīri jau laikus aizmukuši.