Ko lai pasaka mātei, kas karā zaudējusi savu dēlu? Grūti atrast citus vārdus, kā vien izteikt līdzjūtību un pateikties ukraiņiem par viņu cīņu. 

Kad Ukrainā satiekos ar vairākām sievietēm, kuri dēli gājuši bojā, pretēji manis gaidītajam, viņas piekrīt aprunāties, ir atsaucīgas. Labprāt stāsta par savu dēlu, kā dzīvojis, kā nolēmis doties uz karu, kur kritis. Tomēr viņām tas joprojām nav viegli, sievietēm sariešas asaras acīs. Nāve jau divus gadus kā kļuvusi par neatņemamu ikdienas sastāvdaļu visā Ukrainā.

Lielāku un mazāku pilsētu centros par šo realitāti atgādina kritušo karavīru portreti. Kas zina, cik pavisam Ukrainas māšu zaudējušas dēlus? Pēc dažādām aplēsēm, ukraiņu spēki esot zaudējuši vismaz divas līdz divas ar pusi reizes mazāk karavīru kaujas laukā nekā iebrucēji. Tas varētu būt vismaz simts tūkstoši cilvēku.

Ierakumos vēl smagāk

Vienu no mātēm, kam karš atņēmis dēlu, satieku Rietumukrainas pilsētā Dubno. Larisa Levčuka tobrīd atnākusi uz centrālo pilsētas laukumu. Tur viņa notrauš sniegu no nelielas mākslīgās eglītes un ziediem pie stenda, kur redzams viņas nepilnu 32 gadu vecumā kritušā dēla Jevgēnija Tesļuka foto.