Nav tādu notikumu, kas vienlīdz būtiski visiem cilvēkiem šajā pasaulē. Taču olimpiskās spēles ir tam ļoti tuvu. Ja vēl šāda mēroga notikums notiek Francijā – pasaules tūrisma galamērķī numur viens, turklāt pašā galvaspilsētā Parīzē, tad simtiem miljonu zemeslodes iedzīvotāju pamatoti cer sagaidīt ko nebijušu. To apzinājās. Par spīti majestātiskajām Londonas spēlēm (2012. g.) , kairinošo un ievelkošo sambas festivāla atmosfēru Riodežaneiro spēļu atklāšanā (2016. g.), Pekinas (2022. g.) monumentālismam un Tokijas spēļu (2021. g.) spožajam minimālismam un gaumei, Parīzei bija pienākums būt oriģinālai. Mūsdienu pasaulē būt oriģinālam sevišķi grūti, tādēļ franču panākums ir vēl jo lielāks.

Taču, kamēr piektdien Parīzē, spītējot lietum, svinēja ar šiku, dažā aizkrāsnē kaut kur Latvijā sāka gruzdēt nepatika. Atklāšanas ceremonijā tika sazīmēts uzbrukums kristīgajām vērtībām un pliķis sejā (visas pasaules!) kristiešiem, daži kritiķi saredzēja "morālo vērtību sabrukumu". Tie, protams, ir sakāmvārdā daudzinātie kaķa lāsti, kas debesīs nekāpj. Drīzāk jau frančiem pagodinājums, ka aizkrāsnē sēdošajiem jau pirmajā stundā bija visa kā par daudz. Nav un nevar būt vidē, ko paši veidojam provinciālu, brīvā un radošā gara spārnu kā uz tilta sēdošajam akordeonistam.

Inteliģentam cilvēkam vēlams turēt prātu atvērtu jaunai pieredzei. Atklāšanas ceremonija ir vien četras stundas gara. Vien sestā daļa diennakts un četrdesmit otrā daļa nedēļas. Paliek simtiem stundu būt svētulīgiem, nevīžīgiem, neieinteresētiem citās kultūrās un cilvēkos, pat atklāti nīst, ja citādi nevar.

Kad atdzīvojas Marija Antuanete

Kāpēc lai aizvainotajiem kritizētājiem patiktu Lēdija Gaga, kuras uzstāšanās atsauc kultūras atmiņā Zizī Žanmēru un trauslo robežu starp kabarē frivolitāti un augstā baleta kultūru?