Eiropas Parlamenta Ārlietu komiteja iecēlusi deputāti Sandru Kalnieti par Parlamenta galveno ziņotāju Krievijas jautājumos. Šis pienākums viņai nav uzticēts pirmo reizi – deputāte ziņojumu par Eiropas Savienības un Krievijas politiskajām attiecībām sagatavoja arī tajā laikā, kad Krievija iebruka Austrumukrainā un anektēja Krimu. Jau tolaik viens no ziņojuma galvenajiem akcentiem bija, ka Krievija nav ES stratēģiskais partneris, drīzāk – pretinieks. Taču šai nostājai tolaik nebija pārliecinoša Parlamenta deputātu atbalsta.

Sandra Kalniete Eiropas Tautas partijas frakcijā, kas ir lielākā Parlamentā, jau daudzus gadus strādā ar ārlietu jautājumiem, tāpēc runājām ne tikai par Krieviju, bet arī Parlamenta spējām vai to trūkumu parādīt savu politisko svaru citos svarīgos jautājumos.

Vai Ārlietu komitejas galvenajam ziņotājam Krievijas jautājumos ir kaut nelielas iespējas ietekmēt Krieviju?

S. Kalniete: Kamēr Eiropas Savienībai pastāvēja diplomātiskās un politiskās attiecības ar Krieviju, šāda ziņojuma, tāpat kā jebkuras analītiskas un politiskas nostājas, mērķis bija ietekmēt Krieviju. Bet patlaban, kad attiecības ar šo valsti ir pārtrauktas, ietekmēšana vairs nav iespējama, tāpēc savu uzdevumu redzu divējādi. Pirmkārt, 

mēs esam ļoti maz koncentrējušies uz to, kas mums būtu jādara, lai mēs spētu sevi aizsargāt pret Krievijas sistemātiskajiem hibrīduzbrukumiem.

Šoreiz ziņojums būs nevis par Krieviju Krievijā, bet par Krieviju ārpus Krievijas – par sabotāžām, uzbrukumiem elektroniskajām sistēmām, kabeļiem, naftas cauruļvadiem... Es vēl neesmu runājusi ar pārējo politisko frakciju apstiprinātajiem tā sauktajiem ēnu ziņotājiem, bet es to darīšu pilnīgi ar visiem, jo vēlos saprast, kāds ir viņu viedoklis par to, kas būtu padziļināti jāizpēta. Tam ir paredzēts finansējums. Es uzskatu, ka būtu lietderīgi apkopot detalizēti faktus par dažādajām Krievijas agresīvajām hribrīdkara darbībām.

Ziņojuma otra daļa būs veltīta tam, ko mēs varam darīt, lai palīdzētu pilsoniskajai sabiedrībai Krievijā. Jāņem vērā, ka šajā valstī tomēr ir arī drosmīgi cilvēki, kuri, iespējams, nav apvienojušies nekādās organizācijā. Par viņiem Eiropā ir informācija, un mums viņi ir morāli jāstiprina.