Noskatījos Krievijas prezidenta Putina 14. decembra preses konferenci un tiešo līniju ar tautu. Kremļa polittehnologi bija pacentušies, un ārēji viss izskatījās kā līdzīgos pasākumos iepriekš – cars četru stundu garumā nenogurstoši atbildēja uz iestudētiem jautājumiem, "atmaskojot" Rietumu ļaunos nolūkus graut Krievijas suverenitāti, un mikromenedžmenta režīmā risināja pavalstnieku sadzīves problēmas. Un tomēr, vērojot šo izrādi, šķita, ka Putina nesatricināmajā tēlā ir parādījušās pirmās plaisas un klātesošie žurnālisti redz, ka karalis vairs nav agrākais. Īsi sakot, novecojot Putins pamazām zaudē formu.

Kremļa diktators nebija pietiekami sagatavojies un pat uz iestudētiem jautājumiem atbildēja pavirši vai izvairījās no konkrētas atbildes. Putinam joprojām šķiet, ka tautai iekšējai lietošanai var iebarot jebkuru "bulšitu" un, ja kas noies greizi, drošības spēki apspiedīs iespējamās neapmierinātības izpausmes. Visa Krievija, elpu aizturējusi, gaidīja, ka Putins iezīmēs cerības uz kara beigām, un nesaņēma to. Tā vietā Krievijas mafiozā režīma krusttēvs atkārtoja nodrāztās frāzes par Ukrainas "denacifikāciju" un "demilitarizāciju". Lūk, kad tas būs izdarīts, tad "speciālā operācija" beigsies un armija atgriezīsies mājās ar uzvaru. Varu iedomāties, cik garas izstiepās mobilizēto krievu karavīru sievu un māšu sejas, dzirdot šo miglaino savārstījumu.

Uz ko tad īsti karā cer Putins? Skaidrs, ka Krievijas ekonomika ir pielāgojusies sankcijām un valsts budžets spēj finansēt Ukrainas karu līdzšinējā līmenī vismaz tuvākā perspektīvā (2024–2026), vienlaikus uzturot ilūziju, ka agresora valstī rit ierastā mierlaika dzīve. Un šeit slēpjas Kremļa stratēģu klupšanas akmens – finansējot karu līdzšinējā līmenī, nekādu Ukrainas "denacifikāciju" un "demilitarizāciju" panākt nevar!