Pirms jūlija NATO samita Viļņā man bija vārga cerība. Šķita maz ticams, tomēr joprojām iespējams, ka alianses līderi beigu beigās paziņos kaut ko tādā garā: labi, ja jau Krievija patiešām tic, ka karo nevis pret Ukrainu, bet visu NATO (skat. eksprezidenta Dmitrija Medvedeva tvītus un tā tālāk), tad ir piemērots brīdis pieņemt Ukrainu aliansē. Taču pēc divām Viļņas samita dienām kļuva skaidrs, ka manam iekšējam skeptiķim (vai reālistam) bijusi taisnība. Viņi to nepateica. 

Un tagad Putina cienītāji sociālajos tīklos neslēpj prieku, ka drīz varam sagaidīt "jauno robežu atzīšanu apmaiņā pret naftu un gāzi".

Vai viņiem ir taisnība un Rietumu līderi ir gatavi piekrist Krievijas armijas okupēto Ukrainas teritoriju inkorporācijai Krievijā un atzīt tās jaunās robežas? Vai Rietumi "nevēlas, lai Ukraina sakauj Krieviju", kā raksta britu žurnālists Kons Koglins? Ukraiņi pretojas krievu uzbrukumam ilgāk nekā pusotru gadu. Ukraiņu armija dara visu, kas ir tās spēkos. Tūkstošiem Ukrainas karavīru kopā ar neskaitāmu skaitu civiliedzīvotāju ir zaudējuši savas dzīvības. Miljoniem ukraiņu devušies bēgļu gaitās, un miljoniem ukraiņu dzīvju ir salauztas.

Dienā, kad es šo rakstīju, Pokrovskas pilsētu Ukrainas austrumos bombardēja ar raķetēm. Divas krievu raķetes ar 40 minūšu starpību trāpīja dzīvojamajām ēkām pilsētas centrā, nogalinot septiņus civiliedzīvotājus. Vairāk nekā 80 cilvēki tika ievainoti, ieskaitot divus bērnus. Tajā pašā dienā notika uzbrukums vēl vienai pilsētai – Nikopolei, un arī tur bija postījumi un ievainoti mierīgie iedzīvotāji.