Mums 1991. gada janvāris palicis atmiņā ar notikumiem pie Viļņas televīzijas torņa un Rīgas barikādēm. 

2025. gadā iznākušajā krievu rakstnieka un žurnālista Mihaila Zigara grāmatā "Zemes tumšā puse" aprakstīti janvāra notikumi plašākā mērogā. Varbūt esam aizmirsuši, ka PSRS ģerbonī bija zemeslode, kas simbolizēja pasaules revolūciju, par ko boļševiki sapņoja kopš nākšanas pie varas. Zinām, ka Viļņā no karavīru lodēm un zem tanku kāpurķēdēm bojā gāja 13 civiliedzīvotāji. Tā bija Mihaila Gorbačova atbilde lietuviešiem par to, ka viņi pirmie uzdrošinājās paziņot par izstāšanos no PSRS. Kā vēlāk liecināja prezidenta laikabiedri, tieši upuri bijuši tie, kas Gorbačovu atturējuši no dekrēta parakstīšanas par Ārkārtas stāvokļa ieviešanu, uz ko uzstāja Lietuvas komunisti. Jā, padomijā izrēķināšanās ar nepaklausīgajiem nebija notikusi 29 gadus. 1962. gadā Novočerkasas streikotājiem nācās piekāpties pēc daudzu biedru nošaušanas. Bojāgājušo skaits tuvojās simtam.

Pateicoties kino dokumentālistam Jurim Podniekam, jau 13. janvārī traģiskie notikumi aplidoja visu pasauli. Krietni mierīgāka situācija bija Igaunijā. Tartu izvietotās aviācijas divīzijas komandieris ģenerālmajors Džohars Dudajevs – vēlākais pirmais leģitīmi ievēlētais Čečenijas republikas prezidents – atļāvās republikas radio paziņot: gadījumā ja Kremlis centīsies ievest Igaunijā karaspēku, tad viņš no gaisa atturēs šo akciju.