1953. gada 5. martā pēc 30 gadu valdīšanas no dzīves šķīrās PSKP CK ģenerālsekretārs Josifs Staļins. Manā ģimenē šo notikumu vecāmamma atzīmēja, cepot pankūkas un teikdama: "Slepkavnieks ir miris." 

Jāsaka, ka pēckara gados šis našķis bija retums. Atšķirībā no priekšgājēja Ļeņina komunistiem nebija jālauza galva, kur likt līķi. Mauzolejs jau bija. Atlika tikai uzrakstu papildināt ar tirāna uzvārdu. Tiesa, tautu tēvam gulēšana svētnīcā nebija ilga. Boļševiku partijas XXI kongresa delegāti, uzklausīja partijas vadoņa Ņikitas Hruščova ziņojumu par sava kādreizējā maizes tēva piekopto personības kultu un asiņaino teroru. 1961. gada 31. oktobrī delegāti nolēma Staļinu apglabāt pie Kremļa sienas. Procesija notika nakts melnumā, bez liecinieku klātbūtnes. Vēlāk apbedījuma vietu iezīmēja ar ģenerālisimusa krūšutēlu. No visām Padomijas pilsētām pazuda vadoņa pieminekļi. Kādreizējā Caricina savu sākotnējo nosaukumu neatguva, bet Staļingrada kļuva par Volgogradu. Tikai 9. maijā pie Kremļa sienas daži neļķu pušķīši nogūla, jo labais tonis prasīja, ka neklājas pielūgt asiņaino diktatoru.