Jūnija sākumā TV rādīja Normandiju, vietu kur pirms 80 gadiem izcēlās lielākais sabiedroto desants, lai atbrīvotu Vācijas okupēto Franciju. Vienlaikus izsēdināto skaits iespaidīgs – 156 tūkstoši karavīru. 

To varēja izdarīt, pateicoties gandrīz septiņiem tūkstošiem militāro un transporta kuģu. Desantu veidoja angļu un amerikāņu bruņotie spēki, kam pievienojās kanādiešu un franču karavīri.

Vai otrā fronte radās vienā dienā? Atskats vēsturē. Galvenais sabiedroto spēku stratēģis un koordinētājs bija Lielbritānijas premjerministrs Vinstons Čērčils. Reti kurš valstsvīrs savā biogrāfijā var rakstīt – karavīrs. Jau tālajā 1914. gada 2. augustā viņš uz savu atbildību pavēlēja veikt jūras spēku mobilizāciju. Vinstona Čērčila prasmes lieti noderēja 1939. gada 3. septembrī, kad Lielbritānija pieteica karu Vācijai. Valdība atcerējās admiralitātes pirmo lordu, uzticot flotes organizēšanu. 1940. gada 13. maijā Vinstons Čērčils kļuva par premjeru un apakšpalātā teica nozīmīgus vārdus: "Man nav ko piedāvāt, izņemot asinis, pūliņus, asaras un sviedrus." Vadīja britu valsti no sakāves robežas līdz uzvarai. Var apbrīnot Čērčila zibenīgo reakciju uz Hitlera iebrukumu Padomju Savienībā. 

22. jūnijā uzrunājot radio tautu, būdams antiboļševiks, teica: "Krievijas briesmas ir arī mūsu briesmas." 

Turpmākā premjerministra politika bija veidot "lielo aliansi", kurā būtu iekļautas arī PSRS un ASV. Pateicoties vēsturiskajai tikšanās reizei 1941. augustā ar ASV prezidentu Franklinu D. Rūzveltu Ņūfaundlendā, tika panākta vienošanās par Atlantijas hartu. Tapa paziņojums par kopējiem principiem ASV un Lielbritānijas cīņā pret Vāciju. Pēc japāņu uzbrukuma Pērlhārborai 1941. gada 7. decembrī Čērčils momentāni lidoja pie ASV prezidenta. Noslēdza vienošanos par militāro un ekonomisko resursu apvienošanu, par pavēlniecības vienotību un pamatstratēģiju, ka Vācijas sakāvei jābūt prioritātei pār Japānas sakāvi. Tālākais bija laika jautājums.