Gribu pajautāt lasītājam – kā viņš justos, ja pie viņa namdurvīm pieklauvētu svešinieks un teiktu: "Laidiet iekšā, jo šajā namā pirms vairākām tūkstošgadēm dzīvoja mani senči un es būšu šeit saimnieks." Līdzīga situācija veidojusies ar Vecajā Derībā pieminēto – izredzēto tautu, mūsdienās izraēļiem, kurus pirms vairāk nekā 2000 gadiem, vispirms asīrieši, vēlāk romiešu leģionāri padzina no dzimtajām vietām. Pārbaudījumu un grūtību pilna bijusi žīdu tautas atgriešanās vēsturiskajā pirmdzimtenē.

Mūsdienu Izraēlas vēstures skaidrojumu būtu jāsāk ar ungāru izcelsmes austriešu žurnālista un dramaturga Teodora Hercla 1896. gadā izdoto brošūru "Ebreju valsts". Tajā autors pamatoja žīdu valsts dibināšanu. Par šādas valsts izveidi senajās Izraēlas zemēs 1799. gadā jau bija domājis Napoleons. Arī Kārlis Markss ir savu artavu devis tautas pulcināšanā, izdodams 1862. gadā grāmatu "Roma un Jeruzalame", kurā sludināja savu tautiešu valsts nepieciešamību. 1897. gada augustā Bāzelē sanāca cionistu I kongress. Pēc trīs dienu darba Teodors Hercls, kurš bija kļuvis par kustības līderi, savā dienasgrāmatā bija atstājis lakonisku ierakstu: "Bāzelē es nodibināju žīdu valsti. Varbūt pēc pieciem gadiem un noteikti pēc 50 gadiem visi to redzēs." Pēc kongresa Hercls devās uz Stambulu, lai risinātu praktiskas dabas jautājumus un lai tiktos ar Jeruzalemes pārvaldītāju Osmaņu impērijas sultānu. Pēc 11 dienu gaidīšanas sultāns neizrādīja cieņu un cionistu līderis atgriezās mājās bez rezultāta.