Visiem, kas dienējuši obligāto dienestu, par to ir palikušas spilgtas un varbūt ne tās iepriecinošākās atmiņas. 

Man kā okupācijas karspēka 255. tanku pulka rakstvedim tādas ir vairākas. Nekādi nevarēju saprast – kāpēc vasaras karstumā gar Nemunas krastu trīs kilometri jāskrien gāzmaskā un pēc distances veikšanas pat neļauj sviedrus nomazgāt, bet aizved uz tuvākajām ganībām un trenē, kā rīkoties atomsprādziena gadījumā. Seržants kliedz: "Sprādziens no labās puses." Tas nozīmē – momentāni jākrīt uz kreisā sāna. Nedomā kaut vienu soli spert, lai neiekristu govs pļekā, ārpuskārtas norīkojums garantēts.

Nākamā epizode – PSRS aizsardzības ministra maršala Rodiona Maļinovska vizīte karaspēka daļā. Nedzirdēju, ka kāds oficieris ne pirms, ne vēlāk nievājoši izteiktos par ministru. Tagad gan nežēlastībā kritušais uz četrarpus gadiem 

notiesātais Girkins bijušo aizsardzības ministru Šoigu sauca par "finiera maršalu". Savs pamats ir, jo Šoigu nav nevienu dienu dienējis obligātajā dienestā. 

Vēl stiprākus epitetus par attiecīgas kategorijas ģenerāļiem lieto bijušais Krievijas viceprezidents, Afganistānā karojušais rezerves ģenerālis Aleksandrs Ruckojs. Kas tie par ģenerāļiem, kuri ne dienu nav dienējuši armijā? Sūds, ne ģenerālis.