Skatoties uz pēdējo nedēļu notikumiem Irānā un arī iepriekš Venecuēlā, var mēģināt iztēloties, kas teorētiski notiktu Krievijā, ja Putins vairs nebūtu pie varas.

Uzreiz gan jāsaka, ka tieši teorētiski te ir atslēgvārds, jo, protams, katrai situācijai ir sava specifika. Turklāt abos minētajos piemēros mēs esam tikai notikumu attīstības sākumstadijā un ne tuvu nav skaidrs, kāds būs turpinājums. Taču te vismaz parādās kaut kādi autoritāru un totalitāru režīmu uzvedības modeļi krīzes situācijām, kad tie zaudējuši savu līderi.

Kā zināms, Venecuēlas diktators Nikolass Maduro tika saņemts gūstā ASV militārās operācijas laikā 2026. gada 3. janvārī, savukārt Irānas faktiskais līderis ājatolla Alī Hāmenejī kopā ar vēl vairākām vadošām amatpersonām nogalināts ASV un Izraēlas gaisa triecienos 28. februārī. Ne vienā, ne jo mazāk otrā gadījumā pašlaik nevar runāt par režīma krišanu vai vismaz tā gala strauju tuvošanos. Venecuēlā par pagaidu valsts vadītāju iecelta viceprezidente Delsija Rodrigesa, un kopumā Maduro līdzgaitnieki ieņēmuši nogaidošu stāju, savukārt Irānā par ājatollas pēcteci izraudzīts viņa dēls Modžtaba Hāmenejī. Turpina valdīt līdzšinējā, iepriekšējam vadītājam tuvā elite, visticamāk, izmantojot iepriekš izstrādātos priekšrakstus – kaut ko līdzīgu aploksnēm, kuras jāatver tikai situācijā, ja būs noticis kas slikts, un tur tad būs rakstīts, kas jādara.