Tā smalkā, jau iepriekš gandrīz nemanāmā atšķirība starp putinismu un staļinismu nu ir izzudusi pavisam. 

Tas, protams, nenotika piektdien, 16. februārī, pēc diviem, kad Krievijas ieslodzījuma pārvalde izplatīja paziņojumu par Kremļa galvenā opozicionāra Alekseja Navaļnija nāvi. Tas tikai vēlreiz atgādina to, kas jau tāpat bija zināms, – Putins ne tikai gatavs vajāt, apklusināt un iesēdināt savus politiskos pretiniekus, bet arī fiziski likvidēt viņus. Un viņam pilnīgi vienalga, ka kaut kādās domnīcās vai mediju komentāros tiek spriests, ka politiski tas Putinam "nav izdevīgi", īpaši jau pirms gaidāmajām "prezidenta vēlēšanām". Putins pats izlems, kas viņam ir "izdevīgi".

Tieši tādā "Putinam tas nav izdevīgi" stilā pirms deviņiem gadiem – 2015. gada februārī – tika spriests par cita Kremļa opozīcijas līdera – Borisa Ņemcova – slepkavību tikai pārsimt metrus no Kremļa sienas. Tolaik bija vēlme noticēt piesauktajām "čečenu pēdām" un tam, ka Putins neko nav zinājis par to, iespējams, pat bijis nepatīkami pārsteigts, jo tas taču esot autoritārs, ne totalitārs režīms! Varbūt pat "vadāmā demokrātija", kā sprieda daži politologi, atgādinot, ka Krievijā esot saglabātas formālas demokrātijas pazīmes – parlaments, vēlēšanas un tamlīdzīgi.