Kāpēc Krievijā pa vairāk nekā četriem kara gadiem vismaz virtuves līmenī, kā to dažreiz dēvē, nav nobriedis vērā ņemams pretkara noskaņojums? 

To nevarētu skaidrot tikai ar bailēm no represijām vai propagandas ietekmi. Pēc pilna mēroga iebrukuma Ukrainā tas bija viens no pieņēmumiem – ja ne sankcijas, tad lielie zaudējumi frontē drīz mainīs sabiedrības attieksmi, un arī Kremlis būs spiests uz to reaģēt. Taču tā nav noticis. Pētnieki šo fenomenu skaidro ar savdabīgām izmaiņām Krievijas sabiedrības un ekonomikas struktūrā.

"Gruz 200" ("Krava 200") – tādu neformālu apzīmējumu savulaik ieguva sūtījumi, ar kuriem no Afganistānas tika vesti tur kritušie padomju armijas karavīri. Saskaņā ar PSRS Aizsardzības ministrijas 1984. gada speciālo rīkojumu līķus bija paredzēts transportēt cinka zārkos (karadarbība notika jau kopš 1979. gada, taču iepriekšējos piecus kara gadus šis jautājums bija atstāts pašplūsmā, kam bija sliktas sekas). Dokumentā bija norādīts aptuvenais kravas svars – 200 kilogrami, no kā arī, visticamāk, radies šis skaitlis. Apzīmējums galu galā kļuva ne vien par Afganistānas kara bezjēdzīguma simbolu, bet arī par plašāku laikmeta raksturojumu, jo tāds nosaukums ir arī režisora Alekseja Balabanova filmai, kurā diezgan brutāli parādītas tā laika noskaņas PSRS sabiedrībā. Vēlāk apzīmējums "Gruz 200" tādā pašā nomācošā kontekstā atkal parādījās Čečenijas karu laikā 90. gados.

Būtu loģiski, ja