Mūsdienu komunikācija, kur vienlaikus birst paziņojumi un jautājumi gan "WhatsApp" grupās, gan īsziņās, gan "Facebook" ziņu lentē un e-pastos. Lērums dažādu mediju ziņu, pa vidu dažādi lūgumi un paziņojumi no kādām valsts un pašvaldības iestādēm, darbavietas, studiju vietas, kaut kādiem veikaliem un poliklīnikām, kurās būts. Tas apjoms kļūst par lielu un galu galā notrulina cilvēkus.

Ar to es izskaidroju vēlmi komentēt jebko, ko kāds ieliek savos soctīklos. Turklāt komentēt, nemaz neizlasot un neiedziļinoties. Galu galā pat nopietni pētījumi parādījuši, ka vairums nelasa rakstus tālāk par virsrakstu. Izlasīt no sākuma līdz galam – tas jau pieder pagātnes paradumiem.

Atrodoties Izraēlā un visu laiku saņemot jautājumus "Nu, kā tur? Tu esi drošībā? Nedomā braukt atpakaļ?", nolēmu proaktīvi pats laiku pa laikam likt kādu ziņu. Un tā ieliku sava paziņas fotogrāfiju. Viņam bija laime nelaimē. Viņš dzīvoja daudzdzīvokļu namā Batjamā – Telavivas piepilsētā, kuru jau pirmajā naktī sagrāva Irānas raķete.