Daudzviet uzturēts viedoklis par to, ka Krievija esot unikāla lielvalsts, jo tā nekad nav uzbrukusi citām valstīm, vienmēr tikai aizstāvējusies. Pirmkārt, ideja kā tāda itin nemaz nav ne unikāla, ne oriģināla, jo tāds uzstādījums ir visa militārisma pamatā, proti, bez izņēmuma visi militāristi vienmēr apgalvojuši, ka viņi tikai kaut ko aizsargā (arī tad, ja dodas kādam uzbrukt). Otrkārt, mūsdienu vēstures pētnieki pauduši, ka tā nu gan tas tomēr neesot, ka Krievija nekad nevienam nav uzbrukusi.

Regulāra karošana ar zviedriem un turkiem

Pētnieki pauduši, ka viens no gluži uzskatāmiem Krievijas iniciētas karadarbības piemēriem vēsturē ir labi zināmais Livonijas karš, kas iesākās 1558. gada janvārī, kad krievu karaspēks ar uguni un zobenu gāzās pāri zemēm no Pleskavas līdz Ivangorodai. Turklāt avotos saglabājies oriģinālais dokuments par gluži oficiālu kara pieteikšanu Livonijai (ordenim), kas datēts ar 1557. gada novembri, un šāda rīcība saistīta ar gluži it kā objektīvu iemeslu: pēc savstarpējā līguma parakstīšanas krievu cars Ivans Bargais nogaidījis paredzētos trīs gadus, taču, tā arī nesaņemot apsolītās nodevas, devās, kā tas cita starpā arī bija paredzēts iepriekšminētajā līgumā, pats tās paņemt. Proti, Krievijas iebrukums Livonijā bija pilnā mērā izplānota akcija.

Tāpat Krievija bija 1656.–1658. gada zviedru–krievu kara iniciētāja, un šā pasākuma mērķis bija 17. gadsimta sākumā lielo juku laikā zaudētās izejas uz Somu līci atgūšana. Lēmums par karadarbības uzsākšanu pieņemts 1656. gada februārī, un aktīva darbība sākās vasarā. Vēstīts, ka krievu cars Aleksejs Mihailovičs vēl pagaidījis upju flotes būvdarbu pabeigšanu, lai pa upi Zapadnaja Dvina (proti, tā pati Daugava) varētu sekmīgi pārvadāt munīciju, aplenkuma artilēriju un pārtiku.