Angļu rakstnieks Čārlzs Dikenss 1853. gadā publicētajā romānā "Saltais nams" apraksta kādu dāmu, vārdā misis Dželebija, kas savu laiku un enerģiju ziedo labdarības projektiem tālā Āfrikas zemē. 

Viņa ir apsēsta ar ieceri pārvietot daļu nabadzīgo Anglijas iedzīvotāju uz Nigēras upes krastiem, kur jaunie pārceļotāji nodarbotos ar kafijas audzēšanu un pie viena izglītotu vietējos iezemiešus. Šī mērķa sasniegšanai misis Dželebija veic apjomīgu saraksti, izsūtot un saņemot simtiem vēstuļu dienā, notur garas sapulces un rīko neskaitāmas tikšanās ar dažādām dāmu komitejām. Tikmēr viņas pašas nams ir pilnībā nolaists, tajā valda nekārtība un netīrība, ģimene un bērni atstāti novārtā. Romāna nodaļa, kurā aprakstīta misis Dželebijas centīgā rosīšanās, saucās "Teleskopiskā filantropija". Šie vārdi – teleskopiskā filantropija – ātri iegāja tautā un kļuva par simbolu ačgārnai, liekulīgai līdzjūtībai. Acīmredzot Viktorijas laikmeta Anglijā šādu "misis Dželebiju" netrūka. 

Tie ir cilvēki, kuri saredz tālu, bieži iedomātu problēmu un izjūt mīlestību pret "cilvēci kopumā", bet nespēj saskatīt tuvāko līdzcilvēku vajadzības.

Par teleskopisko filantropiju atcerējos, kad nesen medijos pavīdēja ziņa par kādu biedrības "Centrs Marta" projektu Centrālāzijas valstī Uzbekistānā. Izrādās, laikā no 2024. līdz 2026. gadam šī biedrība īsteno projektu "Drošība un brīvība meitenēm un sievietēm Uzbekistānā". Kā lasām "Centra Marta" mājaslapā, tā mērķis esot "uzlabot pilsoniskās sabiedrības organizāciju kapacitāti un stiprināt likuma ievērošanu, īpaši attiecībā uz jaunajiem Uzbekistānas likumiem par sieviešu tiesību aizsardzību". Projekts tiek īstenots ar Eiropas Savienības un Sabiedrības integrācijas fonda līdzekļiem. Tātad arī par Latvijas nodokļu maksātāju naudu.

Tas, ka visā Eiropas Savienībā tieši "Centrs Marta"