Neparasta, pat kurioza ziņa vienā no lielākajiem Indijas laikrakstiem "The Times of India", kas publicēta 1. aprīlī: "Hinduisti nonāk Apvienotās Karalistes policijas redzeslokā". Izrādās, "hinduistu ekstrēmisti" Lielbritānijā esot atraduši kopīgu valodu ar "galēji labējām grupām", jo tos vienojot "kopīgs naids pret musulmaņiem". 

Atskan brīdinājumi par iespējamu vardarbību, kurā cietēji varot būt ne tikai musulmaņi, bet arī Lielbritānijā dzīvojošie sikhi. Veidojas paradoksāla situācija – indiešu imigranti atraduši domubiedrus starp baltajiem pamatiedzīvotājiem, kuri cīnās pret imigrāciju. Apvienotajā Karalistē patlaban dzīvo apmēram četri miljoni musulmaņu, viens miljons hinduistu un pusmiljons sikhu. Tā kā lielākā daļa britu musulmaņu nāk no Indijai naidīgās Pakistānas, hinduistu nepatika pret šo kopienu ir visai saprotama, turklāt Pakistāna joprojām okupē daļu no Indijai piederošā Kašmiras štata. Savukārt sikhu separātisti cīnās par neatkarīgas Halistānas valsts izveidošanu tagadējās Pakistānas un Indijas teritorijās. Nu kā lai viens anglis, skots vai Londonā dzīvojošs latvietis lai orientējas šajā pretrunu un naida haosā?

Lielbritānija nav vienīgā valsts, kas paspējusi importēt svešas problēmas un ar tām saistīto vardarbību. Viena no pirmajām Eiropas zemēm, kas jau 60. gados sāka uzņemt turkus, bija Vācija. Turku viesstrādnieki sekmēja Vācijas saimniecisko uzplaukumu, bet vienlaikus sāka izmainīt vācu sabiedrības viendabīgo etnisko sastāvu. Tobrīd vācieši vēl neaptvēra, ka jēdziens "turks" patiesībā nozīmē "cilvēks ar Turcijas pasi".