Kad 2020. gadā galvenais katoļu midzenis Vatikānā nāca klajā ar sensacionālu paziņojumu, ka nolemts beidzot pilnībā atslepenot vismaz vienu daļu no saviem iepriekš visstingrākajā slepenībā turētā arhīva dokumentu krājumiem, kas, kā uzskata liels pētnieku un speciālistu loks, kopumā sevī glabā prātam teju vai neaptveramu daudzumu cilvēces vēstures liecību, kuras liktu būtiski pārskatīt priekšstatus par šīs pasaules vēstures gaitām, toreizējais pāvests Francisks mēreni liekulīgi uzsvēra: “Baznīca nebaidās no vēstures!” Vai tas patiešām tā ir?

Saistībā ar pieteikto atslepenošanu var atgādināt, ka šajā gadījumā runa ir par katoļu baznīcas galvas parakstītajiem dokumentiem laika posmā no 1939. līdz 1958. gadam, un tolaik katoļu pāvests bija, iespējams, viens no visu laiku visneviennozīmīgāk vērtējamajiem katoļu baznīcas augstākajiem dievmīļiem visā šīs reliģiskās kustības pastāvēšanas vēsturē, proti, Pijs XII.

Kā jau tam jābūt praktiski nepārvaramo pretrunu un liekulības cauraustajā katoļu ticībai pakļauto ļaužu sabiedrībā, viena daļa šo pāvestu dēvē par svēto, citi savukārt turpina nesaudzīgi apsūdzēt par nožēlojamo sadarbību ar Ādolfa Hitlera vadītās Vācijas jeb Trešā reiha fašistisko režīmu, un jo sevišķi saistībā ar viņa piešķirto zaļo gaismu pēc kara ļaut “pa baznīcas kanāliem” aizbēgt neticami lielam daudzumam fašistisko kara noziedznieku, tādējādi izvairoties no stāšanās tiesas priekšā un pelnītā soda saņemšanas. Publiski kopā ar lielāko daļu citu liekuļu klaigājot par mieru, pāvests Pijs XII tomēr tā arī neatvēra muti nacisma nosodīšanai, kā arī līdz galam stabili un pārliecinoši izturēja visnotaļ ieturētu pozīciju attiecībā pret ebreju genocīdu.