Rakstu saulainā Māras dienas rītā. Gaiss gavilē, putniem pilni zari un vēl neizplaukušie pumpuri, taču šis datums kā tāds vējā parauts sēru plīvurs, kas Lielajai Mārai liek jautāt – nu kā tā varēja notikt? Ka nenotikuši likteņi ir visapkārt, kur vien aizsniedzas iekšējā redze. Kā tas gadījies, ka ļaunums ir bijis spēcīgāks par labo – kā 1941., tā 1949. gadā, tā arvien Ukrainā. 

Izdzen, aizved, nozog, atņem, izvaro, apstādina katra vienīgo likteni, un mūža rats truli dzenas uz priekšu nezināmā tālumā. Mūsējie, no Latvijas izsūtītie, ar katru Ukrainas kara gadu sajūtami tuvāki un saprotamāki. Kā tas ir, kad tev atņem dzīvi. Kāpēc? Šo lielo "kāpēc" es sev uzdodu dienu no dienas. 

Ar kādām tiesībām trultraki tēvoči ķeras pie valstu sadalīšanas, pārdalīšanas. Ar miljardiera tiesībām. 

Ir cilvēku kasta, kas valstis un nācijas uztver kā privātīpašumu, ko var dalīt un pluinīt kā alkatīgi radi. Nav citas nozīmes dzimtenei, tēvzemei, savai valstij kā tikai izrakteņi vai kūrorta teritorijas. Ja vērtību ignorēšana akumulējusi šādus divkājus, tad jāmēģina modelēt turpmāko dzīvi, rēķinoties ar šiem izdzimumiem kā nāvējošu kara noziedznieku un slepkavu, saprātīga sabiedrība pret to protestē, ignorē, izslēdz. Ja karš ir normalitāte, tad maināma likumdošana.