Pulkstenis rāda vēl tikai septiņi no rīta, bet lielveikals "Fora" Hostimeļā netālu no Kijivas, pie kura pa nakti esmu atstājis ar humāno palīdzību pielādēto automašīnu, jau strādā. 

Šis ir auksts rīts, kokus klāj sarma, un termometrs rāda mīnus 21 grādu. Pēc aizvadītajām brīvdienām, kad elektrības padeve bijusi ievērojami ierobežota, pirmajās nedēļas dienās tās netrūkst. Uzdodu gluži vienkāršu un naivu jautājumu, vai šie ļaudis nav noguruši. Pirmais parādās skumjš smaids, tad arī atbilde – protams, to nevar noliegt, esam noguruši. 

Taču, kā pārliecinos jau pirmajās stundās pēc ierašanās Hostimeļā un vēlāk arī Kijivā, barbariem, kas apšauda Ukrainas mierīgās pilsētas, nav izdevies panākt savu ieceri piespiest ukraiņus nolaist rokas un padoties. Kijiva turpina dzīvi, pilsētnieki turas, iet savās gaitās, un man šķiet, ka viņu sejās redzu spītu un apņēmību noturēties līdz kara beigām. Diemžēl par to, kādas tās varētu būt un kad sagaidāmas, atbildes nav.