Pašreiz kā vēl nekad iepriekš vajadzīgs neatslābstošs atbalsts ukraiņiem. 

Aizvadot jau ceturto gadu, kopš Krievija 2022. gada februārī sāka pilna mēroga iebrukumu Ukrainā, pieaug nogurums, un tas arī netiek slēpts. Un kā gan lai tā nebūtu – it īpaši provincē lauku novados lielākā daļa vīriešu spēka gados atrodas frontē vai no tās atgriezušies mājās ievainoti, vai arī kaujās krituši. Noskaņojumu sagandē arī regulārie korupcijas skandāli augstākajos varas ešelonos, situācijas pasliktināšanās karalaukā, dezertēšana no armijas, krievu uzbrukumu intensitāte un arī Rietumu neizlēmība, kuras pamatā acīmredzama neizpratne par šī kara postu un agresora turpmākajiem plāniem. Bet tas nedrīkst mūs, Latvijas iedzīvotājus, atturēt no pastāvīgas palīdzības Ukrainai.

Palīdzības misija

Humānās palīdzības misija šoreiz mani atvedusi uz Maļiņivkas ciemu netālu no apgabala centra Viņņicas pilsētas. Pavadu tur divas saulainas dienas. Lielākā daļa rudens darbu apdarīti, tā varu spriest pēc nopļautajiem saulespuķu laukiem, lai gan šur tur vēl jānovāc lopbarības kukurūza, jāapstrādā daži lauki. Lielākā daļa apkārtnes zemju iznomātas dažiem fermeriem. Ciemā darbojas vistu ferma, kas nodrošina ar darbu astoņus vietējos iedzīvotājus, neliels un patukšs veikaliņš, un vietējā Maļiņivkas pamatskola. Tajā no pirmās līdz devītajai klasei mācās 74 bērni. Trešajai daļai no tiem tēvi pašreiz atrodas frontē.