Vai iespējams mierīgi noskatīties, kā karavīram, lai arī iebrucējam un okupantam, bet tomēr cilvēkam, tiek norauta galva vai pēc drona trāpījuma tas eksplodē un sadeg dzirksteļodams?

Kamēr jūsu dzimtenei nav virsū mestas bumbas un kamēr nav cietis neviens no saviem cilvēkiem, būs grūti atbildēt apstiprinoši. Taču Ukrainā tas ir citādi. Pēc visa, kas pieredzēts 728 Lielā kara dienās, pēc brutālās civiliedzīvotāju apšaušanas, raķešu un bumbu mešanas uz civiliem objektiem – skolām, muzejiem, dzīvojamā sektora –, sagūstīto ukraiņu karavīru noziedzīgās nogalināšanas iebrucēji kaujas laukā pelnījuši to, kas šādā situācijā pienākas.

Pirms 2022. gada 24. februāra būtu neiespējami iedomāties, ka divus gadus vēlāk profesionāls aktieris, akmeņkalis, elektroinženieris, programmētājs – konkrēti cilvēki, kas karā jau atrodas visu šo laiku, ar gandarījumu noskatās monitorā, kurā redzama bezpilota lidaparātu nāvējošā darbība. Tas ir kara iespaids uz tajā iesaistītajiem cilvēkiem, kas ietekmēs visus, jādomā, vismaz nākamos piecdesmit gadus.