Šoziem daudzi bijām pieraduši, ejot savās gaitās, drošības dēļ skatīties zem kājām. Tagad sniegs un ledus ir nokusis un var atkal atliekt plecus. Bet pieradums bieži dara savu, un mēs turpinām iet gan iekšēji, gan ārēji sakņupuši un atrunājamies, ka tagad ir tādi politiskie, ekonomiskie un vēl citi apstākļi. 

Runa nav par smagām fiziskās veselības problēmām, bet gan par mūsu iekšējo stāju neatkarīgi no tā, kādu amatu un stāvokli sabiedrībā cilvēks ieņem.

Cilvēces vēsturē un arī mūsdienās tieši valstsvīru rindās pavisam nedaudzi ir izcēlušies ar nevainojamu iekšējo stāju visa mūža garumā. Daudzi bija un ir nežēlīgi, viltīgi un vienkārši aprobežoti, pat psihiski neveseli. Un tomēr viņiem veicas, jo liela sabiedrības daļa atkal un atkal pieprasa vadītājus pēc savas līdzības. Kāda cibiņa, tāds vāciņš