Viens no noturīgākajiem mītiem politikā ir "paaudžu maiņa". Precīzāk sakot, tas, ka šī maiņa nes pozitīvas pārmaiņas. 

Raugi, arī premjere intervijā LTV 3. aprīlī norāda, ka "Jaunajā Vienotībā" ("JV") notiekot paaudžu nomaiņa. Cik noprotams, tā partijai nākšot par labu. Būtībā šis "politikā jānāk jaunajiem" stāsts ir plašāks par Eviku Siliņu un "JV", jo līdzīga retorika bieži atskan arī citās partijās, tāpat daļa vēlētāju uzskata, ka, lai politiskā vide uzlabotos, ir "jāmainās paaudzēm". Tā ir sevis maldināšana.

Skaidrs, ka pārmaiņas politiskajā vidē notiek, bet, manuprāt, tās nav saistītas ar darbojošos, ja tā var teikt, personālo sastāvu. Pārmaiņas notiek, jo mainās konteksts, politisko aprindu prioritātes. 

Skaidrs, ka Latvijas politiķiem deviņdesmito gadu sākumā, deviņdesmito gadu beigās un 21. gadsimta trešajā desmitgadē bija/ir atšķirīgi mērķi un problēmas. 

Krievijas armijas izvešana, privatizācija, iestāšanās ES un NATO, karš Ukrainā – tās ir pilnīgi nesalīdzināmas situācijas.