Jautājums par krievu valodas klātbūtni Latvijā visnotaļ aktīvi tiek apspriests nu jau ilgāku laiku. Savukārt pēdējo nedēļu laikā papildu iemeslu kaismīgiem izteikumiem (tostarp Saeimas 26. septembra sēdē, kritizējot ministri Andu Čakšu) devušas tēmas par krievu kā otro svešvalodu skolās un krievu valodu sabiedriskajos medijos. Tālākajā tekstā vēlos nevis iesaistīties jau tā daudz pateiktajā, bet ieskicēt dažus citus aspektus.

Ja mēs nesākam diskusiju par to, kas ir t. s. lielās un t. s. mazās valodas un vispār šādus apzīmējumus lietojam, tad ir skaidrs, ka ikviena lielā valoda sliecas dominēt. Ja šis nebūtu komentārs laikrakstam, es varētu sarakstīt daudzas atsauces uz sāpīgām diskusijām, piemēram, Kenijas vai Nigērijas rakstnieku vidē par to, ka izdevīgāk ir rakstīt angļu, nevis kikudžu (apmēram 8 miljoni lietotāju) vai igbo (vismaz 35 miljoni) valodā. Raugoties no šī viedokļa, lielās valodas, ja tā var teikt, uzvedas līdzīgi. Tā nu gadījies, ka latvieši dzīvo blakus vienai no šādām lielajām valodām, un sūkstīšanās par krievu valodas pārliecīgu ietekmi patiesībā nav nekas jauns. Filologs Andrejs Veisbergs nesen žurnālā "Domuzīme" citēja Augusta Brača 1910. gadā rakstīto: "Dīvaini, ka tie paši, kas par vāciskiem valodas ērmiem smejas, tomēr krieviskos tur vēl par izglītības zīmi." Veisbergs arī min Kārļa Skalbes lietoto jēdzienu "iekšēja pārkrieviskošanās". Tātad – ir pagājis gadsimts, un mēs turpinām ecēties par to pašu tēmu. Loģisks jautājums: kā tad tā.