Mani subjektīvi neaizrauj viedoklis, ka "vēsture visu laiku atkārtojas", ka "viss jau reiz ir bijis" un tamlīdzīgi. Tomēr nevar noliegt, ka vispār cilvēka uzvedības modeļi ir diezgan līdzīgi dažādos laikos. Ja šādā kontekstā mūsdienās izvēlamies tik karsto tēmu par lojalitāti, pašidentitāti, kas šo lojalitāti ietekmē, tad, jā, vēsture ir pamācoša, lai cik tāla tā arī būtu.

Latvijas Vēstures institūta žurnāla jaunākajā (118.) numurā lasāms (tostarp lejuplādējams bez maksas) interesants Edvarda Seliškas pētījums par konfesionālās piederības nozīmi augstāko amatu sadalē Pārdaugavas hercogistē (1582–1692). Saprotu, ka konfesionālā (ticības) un etniskā pašidentitāte ir, kā saka, divas dažādas lietas, tomēr virkne Seliškas aprakstīto situāciju man šķiet ļoti izteiksmīgas, arī paturot prātā 21. gadsimta Latviju.

Pirmkārt, mēs redzam, ka konfesionālā piederība nenozīmē automātisku politisko lojalitāti. Piemēram, protestanti – Tīzenhauzenu un Korfu dzimtu pārstāvji u. c. – varēja būt uzticīgi katoļu Žečpospolitai. Un otrādi – vietējie Livonijas katoļi varēja nostāties protestantu Zviedrijas pusē. Pieļauju, ka var iztikt bez daudznozīmīgiem mājieniem šodienas Latvijas sabiedrības kontekstā.