Turpinām sarunas ar parlamenta frakciju deputātiem par pašreizējo politisko stāvokli un plāniem, dodoties uz 15. Saeimas vēlēšanām. Šoreiz "Latvijas Avīzes" redakcijā viesojas partijas "Latvija pirmajā vietā" pārstāve, Valsts pārvaldes un pašvaldību lietu komisijas locekle Ilze Stobova.

Vispirms partija "LPV" vērsās pret "Levita–Kariņa režīmu", tagad nepatīk "Progresīvā Vienotība", rodas iespaids, ka jums tikai gāzt, graut un lauzt. Iepazīstiniet lasītājus, kur ir jūsu konstruktīvā puse!

I. Stobova: "Latvijai pirmajā vietā" atšķirībā no daudziem politiskiem spēkiem ir ideoloģija. Tā balstās uz to, ka valstī lielākā vērtība ir ģimene, bērni, kuriem ir mamma un tēvs un tiek godāts šis gadsimtos veidotais tradicionālais modelis. Valsts, kurā nedzimst bērni, kļūst par teritoriju, kura gan tiek ļoti apsargāta, bet ir bez vai ar maz cilvēkiem. Mēs arī uzskatām, ka Latvijai ir jāvirzās uz ekonomisko izaugsmi, kur politiskie lēmumi ir pakārtoti tautsaimnieciskai attīstībai. Jādomā nevis par uzņēmēju sodīšanu, bet pirmām kārtām par labvēlīgas vides radīšanu, kurā uzņēmējiem sekmīgi strādāt, radīt pievienoto vērtību un pelnīt. Mūsu pozīcija vērtību jautājumos skaidri atspoguļojās diskusijā par Stambulas konvencijas atcelšanu, kur uzsvērām tradicionālās ģimenes nozīmi.

Tikko koalīcija nobalsoja un pieņēma budžetu ar demogrāfiju kā prioritāti!

Kas kam ir demogrāfija. Ja valdību apmierina dzimstības pieaugums ar knapi 12 tūkstošiem jaundzimušo, tad tai grūti ar matemātiku. No šā budžeta neizriet, ka ģimenes tūlīt reāli sajutīs finansiālu ieguvumu, kas mūsdienu sabiedrību iedrošina uz lēmumiem laist pasaulē vairāk pēcnācējus. "Progresīvo" politika nosaka, ka jaunieši skaitās līdz 35 gadu vecumam, un pasakiet, kur būs tie vecāki, kas uzturēs trīsdesmitpiecgadīgu dūkulīti. Tas nozīmē, ka veicinām infantilu sabiedrību, neaicinām jauniešus iesaistīties pastāvīgā ekonomiskajā darbībā, un tai pašā laikā arī atbalsts ģimenēm netiek sniegts. Var spriedelēt, ka naudas pabalsts nav galvenais, kāpēc bērni dzimst vai nedzimst. Bet bērns nav ģimenē vienu dienu, par viņu jāgādā divdesmit gadus, dažiem liekas – trīsdesmit piecus gadus, bet reāla palīdzība budžetā atvēlēta tikai mazākajiem līdz pusotram gadam.