Tu vēl neesi galā ar savu dzīvi – nav apustuļa vai cita kristiešu svētā vārdi, bet gan Jāņa Vanaga meitas atziņa, lai atjaunotu tēva viscaur tumšas krāsas garderobi košākos toņos. It kā sadzīviska situācija, bet laikā, kad Latvijas luterāņu baznīcas galva pēc trīsdesmit diviem kalpošanas gadiem ir pieņēmis lēmumu nolikt arhibīskapa zizli, tomēr jēdzieniski daudz ietilpīgāka. Diena, kad notiks Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskapa amata nodošana pēctecim, ir noteikta. Izvēlēts nākamā gada 29. augusts – tas pats datums, kad savulaik amatā tika iesvētīts pats Jānis Vanags. 

Ilzes Pētersones intervija ar Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskapu par amata atbildību un mūžā piedzīvoto lasāma žurnāla "Mājas Viesis" gada izskaņas 19. decembra numurā, kā arī šeit.

Laicīgajā pasaulē par tik ilgu laiku vienā amatā teiktu, ka aizsēdējies, draud apnikums, nogurums un citas blaknes.

J. Vanags: Tas ir mūsu paaudzes ētoss. Mana māmiņa visu mūžu nostrādāja vienā darba vietā – par mūzikas skolotāju Liepājas 5. vidusskolā. Tētis par vācu valodas pasniedzēju Liepājas Pedagoģiskajā institūtā. Tikai vēlāk kādu brīdi Latvijas Universitātē un Lutera akadēmijā.

Mans garīdznieka laiks iekrita mūsu tautai un baznīcai aizraujošā vēstures posmā. Lielas represijas nepiedzīvoju, tikai bija jāaiziet no skolotāja darba Rīgas 31. vidusskolā, 

kad atzinos vadībai, ka eju uz baznīcu un studēju teoloģiju. Es biju vienīgais ķīmijas skolotājs skolā ar vairāk nekā tūkstoš bērniem. Aiziešana mācību gada vidū piesaistīja pārāk daudz uzmanības.