Līdz 15. Saeimas vēlēšanām palicis mazāk nekā gads. To, ka pirmsvēlēšanu kampaņa jau ir sākusies, labi varēja just arī nesenajos strīdos par Stambulas konvenciju, kas aizgāja augstos toņos un daudziem ir radījuši neizpratni par to, kādu spēli spēlē partijas. Tajā skaitā ne mazums jautājumu ir bijuši Nacionālās apvienības (NA) virzienā. Intervijā "Latvijas Avīzei" uz tiem atbild Saeimas deputāts, bijušais partijas priekšsēdētājs Raivis Dzintars.

Kāds lasītājs, vērojot pēdējā laika notikumus saistībā ar Stambulas konvenciju, bija salīdzinājis, ka, runājot futbola terminoloģijā, konservatīvie ir iesituši bumbu paši savos vārtos. Tā doma laikam ir – ja jau sākāt šo spēli, tad bija jāiet līdz galam vai arī nebija jāiesaistās.

R. Dzintars: Es laikam nepiekritīšu, ka novešana līdz galam tūlīt un tagad, nerēķinoties ar apstākļiem, ir pašmērķis. Par Stambulas konvenciju mana pārliecība ir, ka visa ap to saceltā jezga un pievērstā uzmanība ir vienkārši nesamērīga šī jautājuma nozīmīgumam. Tas, par ko tas viss sāka pārvērsties, nodarīja ļaunumu valstij. Bija atšķirīga pozīcija starp karavīriem, folkloristiem, cilvēkiem, kas balsojuši par Latvijas neatkarību. Mēs redzējām, ka arī mūsu atbalstītāji ir abās konflikta pusēs, bet tas strīds nenotiek par būtību. Ja ir nobriedis konflikts, tad cilvēki sastrīdēties var arī par to, ka krūzīte nepareizi nolikta uz galda. Arī Stambulas konvencija ir kā tāda nepareizi nolikta krūzīte – konflikts ir par to, ko katram tā simbolizē, nevis būtību. Rezultātā tas, kas ir patiesi būtisks, piemēram, partiju pozīcijas Krievijas ietekmes mazināšanas, valodas, imigrācijas vai valsts budžeta jautājumos, nonāk ēnā. Pirmsvēlēšanu gaisotnē savējie abās pusēs veido barikādes, iet uz bezkompromisa cīņu par jautājumu, kas mūsu skatījumā ir pat ne otršķirīgs, bet vēl daudz tālāk nozīmīguma ziņā. Nacionālā apvienība nav mainījusi savu pozīciju par konvenciju, taču mēs uzskatījām, ka ir nelietderīgi to skatīt pirmsvēlēšanu gaisotnē.

Kas sacēla šo jezgu?

Es domāju, ka tur nav tikai viens autors. Ir vairāki ieinteresētie. Politiski lielākie ieguvēji ir "Progresīvie" un Aināra Šlesera vadītā "Latvija pirmajā vietā". Par "Jauno Vienotību" – ļoti strīdīgi, domāju, ka viņi uz notikušo skatās dalītām jūtām. Viņi, protams, gāja tai plūsmai līdzi un labprāt izmantoja tās informatīvās telpas iespējas, kas pavērās, taču diez vai viņi ir ilgtermiņā galvenie ieguvēji no šīs situācijas. Jāatceras, ka "Vienotība" ir ne vien sabiedrotie "Progresīvajiem", bet vienlaikus arī konkurenti. "Progresīvie" tagad var pasniegt sevi kā cīnītājus pret vardarbību, novēršot uzmanību no tā, ka viņu atbalstītā pieeja migrācijas politikai šo vardarbības iespējamību tieši vairo. Šlesera partija var neatbildēt uz neērtiem jautājumiem, ka bieži viņu nostāja atbilst Krievijas interesēm, bet rādīt, ka cīnās par to, lai vīrieši neietu sieviešu tualetēs. Es tagad nedaudz vulgarizēju šo ainu, bet tas nav tālu no realitātes. Tie ir divi spēki, kas barojas no šī konflikta.