14. oktobra "Latvijas Avīzē" kolēģu rakstos "Mednieks rīkojās noziedzīgi, suņu saimnieks – nolaidīgi" un "Kad cilvēku neapdomība noved pie suņu nāves" vispusīgi aprakstīts tas, kas zināms par gadījumu, kad Bauskas novadā tika nošauti trīs suņi, un cik sarežģīta un plaši interpretējama ir likumdošana. 

Skatīsimies, kādi jaunumi vēl parādīsies un pie kā novedīs izmeklēšana. Esmu bijis, ja var tā teikt, abās frontes pusēs. Divdesmit gadus esmu suņa saimnieks privātmājā, 37 gadus – aktīvs skrējējs, kurš vismaz divdesmit reizes piedzīvojis suņa uzbrukumu un reizes astoņas sakosts, par laimi, ne smagi. Skrējiena laikā sakosta arī sieva un meita. Tā ka man ir ko teikt.

Desmit gadus man bija suņu puika Džeris, jauktenis laikas lielumā – atradenis mežā. Pa visu dzīves laiku Ķekavā no sētas pamuka dažas reizes un atgriezās pusstundas, stundas laikā. Šo laiku vienmēr pavadīju ar milzu bažām, ka šis ko nesastrādā. Bet Džeris nebija agresīvs, un sūdzības nesaņēmu. Pats Džeris gan reiz tika smagi sakosts, kad pār sētu pārlēca milzīgs attālu kaimiņu suns. Kaimiņi bija ļoti nelaimīgi un bez vārda runas sedza Džera ārstēšanās izmaksas. Mūsu – kaimiņu – attiecības nesabojājās.

Tagad otrus desmit gadus man ir līdzīga jauktene – Lora no patversmes. Viņa sētu nepamet principā tālāk par dažiem metriem, pat ja visi vārti vaļā. Gājusi prom nav ne reizi. Mani suņi ir īsti bučmīļi, taču plēsēja daba nekur nav pazudusi: vairākas žurkas sētā nokostas un diemžēl arī zaķītis, ko sētā, netiekot ar to galā kaimiņu pļavā, iedzina mana kaķene Lemija Kilmistere. Zaķīti profesionāli ar kodienu sprandā nogalināja Lora. Lielisks piemērs, kā dzīvnieki medī barā.