Nesen, rakstot par ambrāžu, kas vēl tikko bija sākusies ap Stambulas konvenciju, izteicu pieņēmumu, ka tas diez vai novedīs līdz valdības krišanai. 

Lielā mērā tāpēc, ka priekšplānā atkal izvirzījies jautājums, kur partijas gan var vicināt ideoloģiskos karogus, bet kam ir maza nozīme no praktiskās politikas viedokļa. Proti, pret vardarbību var cīnīties gan ar konvenciju, gan bez tās. Ja konvencijas jautājums kļuvis tik politiski pielādēts, tad vieglāk būs bez. Tomēr izskatās, ka daži tik ļoti aizrāvušies ar šo spēli, ka gatavi nepārtraukti paaugstināt likmes. Tāpēc nu jau nebūtu brīnums, ka "Jaunā Vienotība" iekarstot varētu uzmest kazino galdā arī savu varas pozīciju, sak, ja jau spēlējam, tad līdz galam.

Daudzi vērotāji uzsver, ka viss, kas notiek ap Stambulas konvenciju, jāvērtē kā pirmsvēlēšanu kampaņas daļa. Tā tas ir, taču tiešs labums no šī pasākuma varētu būt tikai diviem politiskajiem spēkiem, pārējiem tas drīzāk ir palīglīdzeklis kaut kādu pozīciju iegūšanai vai nomaiņai. Pirmā labuma guvēja, protams, ir "Latvija pirmajā vietā". Veidojot savu kārtējo politisko projektu, Ainārs Šlesers