Advokātam Gunāram Gailim pēc vārda kabatā nav jāmeklē. Kad darbojos ar diktofonu un saku, ka tūlīt to ieslēgšu, viņš nosaka: "Pamazām, palēnām, līdz pat kapa velēnām." Advokātu pazīstu 15 gadus – kopš kā žurnālists staigāju uz tiesas sēdēm. Draugi neesam, bet viens otru cienām, turam vārdu, ja iznāk apmainīties ar informāciju, ko nevajag publiski izplatīt. Pašā sākumā tiesās man G. Gailis likās tāds mazaktīvs, dzīves noguris, šķita, ka reizēm pat tiesu sēžu laikā iesnaužas, bet... Kad vajadzēja, tad iedegās, šķīla argumentus, faktus un atsauces, citēja likumus un citus tekstus. Baušķenieks, nav no Rīgas dārgo advokātu gala, bet nereti tiešu viņu izvēlas prominences, kam sanākušas šmuces. 

Nelieto internetu un skārienjūtīgo telefonu. Bezkaunīgs, mazliet cinisks, bet šim advokātam tas piedienas. Ar augstu pašnovērtējumu. Patīk strauji palēkāt pa tēmām. Kā pats par sevi smejas, Staļina laika cilvēks, jo tajā laikā dzimis. Tēvs arī nebijis uz mutes kritis:"Man ir trīs dēli: divi gudri un trešais, lai neteiktu, ka muļķis, advokāts."

- Cik man iznācis ar jums runāt, esat izcils stāstnieks ar lielisku atmiņu.

- Bet es māku ne tikai runāt, bet arī darīt, tikai tas, ko es daru, nevienam nav jāzina. Tā ir mana panākumu atslēga.

- Uz interviju jūs mani aicinājāt uz Codes muižu.

- Es palīdzēju nokārtot pilsonību muižnieka atraitnei, kura viena izaudzināja meitu un dēlu. Tagad te saimnieko jau nākamās paaudzes. Muižkungs Rūdolfs Niedra bija manas vecāsmātes  brālis, kurš 1928. gadā  mainījis uzvārdu no Slakters uz Niedra.

- Kad sākāt advokāta karjeru?

- Savulaik biju jaunākais advokāts Latvijā starp latviešiem. 1973. gadā pēc Latvijas Valsts universitātes  Juridiskās fakultātes beigšanas sāku karjeru kā advokāta stažieris 22 gadu vecumā Rīgas 2. konsultācijā. Bauskas 1. vidusskolu beidzu 17 gadus vecumā  un iestājos juristos dienas nodaļā. Lai tiktu pēc augstskolas advokatūrā, pēc atzīmēm vajadzēja būt pirmajā trijniekā. Biju trešais. Mana darba pieredze ir 52 gadi un man patīk tas, ko es daru.