Pirms dažām dienām "Progresīvo" vadītajā Rīgā tika svinēti savādie "lepnuma" svētki – t. i., praids. Sajutušies drošāk nekā citos gados, gājiena dalībnieki uz brīdi nometa "ģimenei draudzīga pasākuma" masku – starp dalībniekiem bija redzami vīrieši, kas acīmredzami parodēja sievietes (kur palika cīņa pret stereotipiem?), kā arī sauklis "Tēvzemīte – gejzemīte". Citi aģitēja par savu garīgo "tēvzemīti" Palestīnu, kur saskaņā ar islāma šariata normām homoseksuāļiem tiek piespriests nāvessods. Vai tā būtu neapzināta pašiznīcināšanās tieksme īpaši oriģinālā veidā?

Uzreiz piebildīšu – man nav naida pret homoseksuāļiem. Es katru cilvēku uzlūkoju kā personību – ar viņa idejām, darbiem un mērķiem. Protams, uzskatu, ka vislabāk ir dibināt ģimeni un audzināt savus bērnus, jo tas nozīmē dzimtas un tautas turpināšanos nākotnē. Tomēr pieņemu, ka dažādu iemeslu dēļ šis ceļš nav iespējams visiem, un arī radošumam var būt dažādas formas – ne velti daudzi homoseksuāļi ir talantīgi radošajās jomās. Tas, ko katrs dara savā privātajā telpā, ir aizsargāts ar Satversmi. Pilsoniskā atbildība un privātā brīvība iet roku rokā, bet tad, kad tās tiek apzināti jauktas, sabiedrība tiek šķelta un vājināta.