"Sabiedrība vienkārši nezina, ar ko sabiedrisko mediju ombuds nodarbojas," komentējot neseno plaši izskanējušo lietu par grupas "Labvelīgais tips" dziesmu "Alumīnija cūka" (kāda persona bija saskatījusi problēmu tās rindiņās: "Man jau trīsdesmit, tev tik piecpadsmit, bet tu saki man varbūt"), atzīst Edmunds Apsalons, kurš šajā amatā ir jau kopš 2024. gada, taču tik plaša uzmanība viņam līdz šim nebija pievērsta. 

Taču saistībā ar to izskanējis arī jautājums – vai Latvijā tāda institūcija vispār vajadzīga?

Iespējams, ka līdz šim gadījumam ar "Alumīnija cūku" daudzi cilvēki nemaz nenojauta, ka Latvijā eksistē tāda institūcija kā sabiedrisko mediju ombuds, lai gan jūs amatā esat jau vairāk nekā gadu, turklāt esat otrais, kas to pilda. Iepriekš bija profesore Anda Rožukalne. Vai, jūsuprāt, uzmanība, kāda jums tagad pievērsta, ir nākusi par labu ombuda tēlam vai drīzāk kaitējusi?

E. Apsalons: Te var runāt par divām lietām. Viena – ombuda tēls, par ko es tā īsti neesmu domājis. Bet otra – tas, ka ar šī gadījuma starpniecību sabiedrība uzzināja, ka tāds sabiedrisko mediju ombuds pastāv, protams, ir ļoti labi.

Tātad jūsu pieeja – arī slikta reklāma ir reklāma?

Tad ir jautājums, vai mēs to vērtējam kā sliktu reklāmu…

Šķiet, ka par to vairāk tomēr bija kritiski viedokļi un arī neizpratne – ar ko viņš tur vispār nodarbojas. Nevienu pozitīvu atsauksmi neredzēju.

Kā jau teicu, manuprāt, labi, ka tas tika pamanīts. Jā, bija arī daudz kritisku vērtējumu, bet lielākoties tas saistīts ar to, ka sabiedrība vienkārši nezina, ar ko ombuds nodarbojas. Protams, tā ir arī mana vaina, jo ļoti maz ko esmu darījis sava amata un savas darbības popularizēšanai. Tas liek vēlreiz apdomāt, ko varētu darīt lietas labā, pirmkārt jau, kur atrast laiku, kura vienmēr trūkst. Bet ja runā par ombuda tēlu… Man nav tādas īpašas stratēģijas, kā to veidot. Es vienkārši daru savu darbu.

Kāpēc jums šķita, ka ir lietderīgi sniegt tik detalizētu atzinumu uz astoņām lapām, faktiski detalizētu analīzi par vienu diezgan pavecu dziesmu, kas bija populāra pirms apmēram 30 gadiem, varbūt reizēm skan vēl kaut kur joprojām, bet ne jau nu tā, ka būtu ļoti aktuāla.