Latvijā sacēlusies viedokļu vētra ap to, ka elektrovelosipēdu nomas uzņēmums "Ride Mobility" jeb SIA "Ride", kura pakalpojumus izmantojot 1. oktobrī divas pusaudzes gāja bojā sadursmē ar vilcienu pie Imantas dzelzceļa stacijas, negrib apturēt savu pakalpojumu sniegšanu. 

Proti, Patērētāju tiesību aizsardzības centrs cenšas panākt, ka minētais uzņēmums pārtrauc sniegt savus pakalpojumus, jo tas nespējot nodrošināt elektrovelosipēda pakalpojuma lietotāja vecuma pārbaudi. Centieni to panākt ir izteikti aicinājuma (!) formā, kas jau pats par sevi liek saausīties. "Ride", kas Rīgā pazīstams ar saviem spilgti sarkanajiem elektrovelosipēdiem, ir atteicies to darīt, uzskatot darbības apturēšanu par pārmērīgu soda mēru. Sekojuši PTAC draudi uzlikt uzņēmumam administratīvo sodu par nesadarbošanos un nesekošanu PTAC aicinājumiem, taču, kas svarīgi, pagaidām tāds uzlikts nav. Tas tikai tādēļ, ka uzņēmums teicies apstrīdēt šo sodu tiesā, tādēļ juridiski precīzi jāformulē, par ko šo sodu var uzlikt. Un tas nebūt nav tik skaidrs.

Āķis slēpjas tajā, ka Latvijas likumdošana nekādi nenošķir parastos velosipēdus un elektrovelosipēdus, tas atbilst arī Eiropas Savienības likumdošanai (ES Regula Nr. 168/2013) šajā jomā. Ceļu satiksmes likuma 1. panta 32. apakšpunkts skaidri nosaka, kas ir velosipēds – tas ir "transportlīdzeklis, kas tiek darbināts ar cilvēka muskuļu spēku, izmantojot pedāļus vai rokturus. Velosipēds var būt aprīkots ar elektromotoru, kura galvenā funkcija ir palīdzēt mīt pedāļus vai griezt rokturus, kura jauda nepārsniedz 1 kilovatu un kurš atslēdzas, kad transportlīdzeklis sasniedz ātrumu 25 kilometri stundā vai kad velosipēda vadītājs pārstāj mīt pedāļus vai griezt rokturus".