Ja domājat, ka Saeimā un Ministru kabineta gaiteņos valda trūvīgs noskaņojums, kāds būtu dabisks apstākļos, kad vecā valdošā koalīcija pajukusi kā sapuvusi sēta, bet jauno izdodas sadiegt ar tik lielām mokām, ka pat vēl pirms apstiprināšanas ir šaubas par jaunās valdības ilgmūžību, tad jums galīgi nav taisnība.

Nē, nē un vēlreiz nē. Daudz ticamāk ir tas, ka pagaidām vēl Ministru prezidents Krišjānis Kariņš ieraugot pagaidām vēl (bet ļoti ticami, ka arī turpmāk) finanšu ministru Arvilu Ašeradenu, sit viņam uz pleca, aicina uz tēju ar bombongām un atvadoties apskauj kā nācijas glābēju, slaukot neviltota prieka asaras. Arī jaunās valdošās koalīcijas būvētāja, vārdā Evika, neskatoties uz to, ka jebkurš arhitekts vai pat darbmācības skolotājs par viņas būves kvalitāti un prognozējamo nākotnes stabilitāti būtu ļoti kritiski noskaņots, Ašeradenu sagaida ar saulaini smaidīgu vaigu. Jo, redzi nu, finanšu ministrs atnesis viņas būvētajai valdības mājai lielu stuti, kas varētu nodrošināt tās stabilitāti vismaz tik ilgi, kamēr pieņem budžetu un paspēj iedzert Ziemassvētku karstvīnu. Galu galā – kas tas par valdības vadītāju, kas nepaspēj pateikt pat vienu Jaungada uzrunu tautai?