Nesen notikusī diskusija ap to, ko Latvijai izdevies un nav izdevies sasniegt, 20 gadus atrodoties Eiropas Savienībā, kā arī tuvojošās Eiropas Parlamenta vēlēšanas likušas aizdomāties arī man – kā vērtēt mūsu valsts dalību šajā savienībā.

Jāsaka uzreiz – man šķiet, ka tā vērtējama drīzāk pozitīvi, lai gan pozitīvā ietekme vairāk saistāma ar pātagas, nevis burkāna lietojumu. Piemēram, tas milzīgais valsts likumdošanas modernizācijas process, kas notika pirms iestāšanās Eiropas Savienībā 2004. gadā, nekad nebūtu ticis paveikts mūsu pašu spēkiem, ja nebūtu izvēles – vai nu izdari, vai mūs neuzņems. Tieši to pašu var teikt par lielo darbu, kas tika paveikts pirms mūsu pievienošanās eirozonai 2014. gadā, lai cik ļoti subjektīvi nebūtu žēl skaisto un nacionālo lata banknošu un monētu. Tomēr 

lielāka finanšu stabilitāte un naudas nemainīšana, ceļojot pa Eiropu, ir vairāk vērta nekā estētiskie apsvērumi vai teorētiskā iespēja veicināt valsts ekonomikas attīstību, devalvējot nacionālo valūtu. 

Jo vairāk tādēļ, ka Latvija nekad šo iespēju nav izmantojusi. Mūsu ekonomiskajā elitē iepriekš vienmēr spēcīgāka bijusi "stiprā lata" ideoloģija, lai cik diskutabla arī tā būtu mazas ekonomikas kontekstā. Tāpat, lai cik skeptiska arī būtu mana attieksme pret tādām ideoloģijā, nevis ekonomiskajā realitātē balstītām iniciatīvām kā Zaļais kurss, arī tas nesīs būtisku Latvijas ekonomikas un sadzīves modernizāciju, kuru citādi panākt būtu grūti.