Čikāgas Universitātes Medicīnas centra neiroradiologs Aleksandrs Kalniņš viesojās Rīgā, lai piedalītos 10. Latviešu ārstu kongresā. Dakteris Kalniņš ir arī brāļu – asinsvadu ķirurga Kristapa Zariņa un ķirurga ortopēda, sporta medicīnas speciālista Bertrama Zariņa – izveidotā Latvijas Medicīnas fonda prezidents. Viņš savulaik darbojies Latviešu ārstu un zobārstu apvienībā un pulcējis kopā jaunos latviešu izcelsmes ārstus Amerikā. 

Kādi ir jūsu lielākie ieguvumi un spilgtākie iespaidi no nule aizvadītā kongresa?

A. Kalniņš: Vispirms – man ir ļoti svarīgi būt Latvijā. Īstenībā esmu diezgan sentimentāls un kongresa ieskaņas ekumēniskajā dievkalpojumā Doma baznīcā jutos dziļi aizkustināts. Šajā vēsturiskajā vietā, kur kalpojis arī profesoru Zariņu tēvs Rihards Zariņš, svētvārdus lasīja arī viņa dēli, skanēja ērģeles, dziedāja mūsu kolēģis dakteris Dins Sumerags, dažādu reliģisko konfesiju mācītāji teica ceļavārdus mūsu kongresam – tas viss bija neaizmirstami un deva spēcīgu garīgo virzienu.

Viena no pirmajām kongresa sesijām bija par ārstu ētiku. Šajās dienās runājām gan profesionālas lietas, gan analizējām, gan guvām daudz iedvesmas turpmākajam darbam. Bija tik svarīgi uzzināt, kas notiek Ukrainā un kā mēs varam praktiski iesaistīties un palīdzēt tieši militārās medicīnas jomā. Mēs saņēmām daudz gluži praktiskas informācijas. Mūsu plānos ir palīdzēt veidot Latvijā tā sauktos simulācijas centrus, kas ir vitāli svarīgi militāro mediķu sagatavošanā.

Vērtīga informācijas apmaiņa notika arī neiroķirurģijas laukā, kur priekšlasījumus sniedza profesori Dainis Krieviņš un Kristaps Zariņš. Vesela tematiskā sadaļa bija veltīta neatliekamajai medicīniskajai palīdzībai, tostarp vēsturiskajām šīs medicīnas jomas personībām. Mana vectēva brālis Aleksandrs Kalniņš bija neatliekamās palīdzības ārsts, un es uzzināju daudz jauna arī par viņa vietu Latvijas medicīnā.

Jūs esat izraudzīts par brāļu Kristapa un Bertrama Zariņu Latvijas Medicīnas fonda prezidentu. Ko jums ikdienas aizņemtībā nozīmē šī sabiedriskā darbošanās?

Pirmām kārtām man tas ir interesanti. Un ir arī pavisam praktisks labums – jaunie Amerikas ārsti ar savu pieredzi var palīdzēt Latvijai medicīnas jomā, lasot lekcijas, stāstot par savu pieredzi. Abpusējie kontakti ir ļoti vērtīgi.

Latvijas Medicīnas fonda ieguldījums Latvijas medicīnā ir ļoti, ļoti nozīmīgs. Gadiem ilgi profesori Zariņi piešķir finanšu līdzekļus un sniedz praktiskas iespējas jaunajiem Latvijas ārstiem papildināt zināšanas pasaules klīnikās.

Savukārt es nodibināju stipendiju, lai Amerikas jaunie ārsti varētu doties uz Latviju un savstarpēji bagātināties savās medicīnas specialitātēs, īpaši, lai palīdzētu stiprināt viņu spējas turpināt izglītību un profesionālo izaugsmi. Man ir ļoti nozīmīgi tas, ka šo stipendiju nosaucām manas mūžībā aizgājušas sievas Andras Kalniņas vārdā.

Amerikā ceļš līdz medicīnas studijām nav vienkāršs – medicīnas augstskolās nav iespējams iestāties tūdaļ pēc vidusskolas absolvēšanas, kā tas ir Latvijā un citās Eiropas valstīs. Kādu ceļu jūs gājāt, lai uzsāktu studijas? Turklāt no trim bērniem jūs vienīgais kļuvāt par mediķi. Vai tā bija mērķtiecīga izvēle?