Pēdējā laika notikumi, ņemšanās par un pret Stambulas konvenciju pastāsta daudz interesanta gan par katru no mums, gan sabiedrību kopumā. 

Atliek tikai vērot un apdomāt redzēto. Kādā saulainā novembra dienā Vaļņu ielā satiku senu paziņu, kurš ar suni atgriezās no pastaigas Vecrīgā. Pirmais teikums, ko izdzirdēju: "Vai pamanīji, cik Vecrīga nolaista un izmirusi? Viss veras ciet!" Es apjuku. Biju dzirdējis, ka šovasar Vecrīga beidzot esot atdzīvojusies, ka tūristu un dzīves svinētāju bijis kā laikā pirms Covid-19 vīrusa pandēmijas. "Kaut kas jau vienmēr veras ciet un veras vaļā," centos iebilst. Bet paziņa neatlaidās. Viņš taujāja tālāk: "Kas notiek ar Rīgu, ar Latviju? Vai mums vispār vēl ir kaut kādas izredzes?" Mierināju satraukto paziņu, ka viss jau nav tik traki, notiek arī labas lietas. Cilvēki tagad vairāk iepērkas lielveikalos, Centrāltirgus un Āgenskalna tirgus ir pilni, jauni un turīgi rīdzinieki pārceļas uz Pierīgu utt. Atvadoties vīrs ar suni pajautāja: "Tu parīt Doma laukumā būsi? Mēs ejam!" Šajā brīdī es apjuku, pat jutos mazliet neērti. Jo biju palaidis garām ziņu, ka gatavojas vēl viens protests pret Latvijas iespējamo izstāšanos no Stambulas konvencijas. Uzskatāms piemērs dzīvei noslēgtā "informācijas burbulī". Iespējams, tā ir neapzināta distancēšanās no liekas informācijas, kuras cita starpā ir daudz par daudz.