Latvijas dzimšanas dienas vakarā ar prieku skatījos TV, kā pirms saullēkta studenti korporeļi, senas tradīcijas un patriotisma vadīti, devās gājienā uz Brāļu kapiem. 

Te vietā atgādināt, ka daudzi viņu priekšgājēji stājās Brīvības cīnītāju rindās. Arī daudzi nepilngadīgie. Retais zina, ka Lāčplēša kara ordeni piešķīra 27 zēniem. Ordeņus gan viņi saņēma, būdami pieauguši.

Priecēja ekumeniskā dievkalpojuma translācija. Nesen amatā stājušais LELB arhibīskaps Rinalds Grants atgādināja, ka mēs visi esam vienā laivā. Saeimas priekšsēdētāja Daiga Mieriņa parlamenta svinīgajā sēdē uzsvēra, ka katram jāpārkāpj savs ego un jāsaskata kopējais un vienojošais. Tiesa, dažu deputātu sejas izteiksmes nebija saprotošas. Valsts prezidents Rinkēvičs savā uzrunā Nacionālajā teātrī arī aicināja domāt par kopību, teikdams, ka, ieraugot kalnu, svarīgi ir pašam tikt virsotnē, nevis traucēt citam. Bet visdrošākais un stabilākais ceļš augšup ir kopā.

Patīkami pārsteidza triju skolēnu – "mūsu nākamo prezidentu" – svētku uzruna. Viens no viņiem savā runā bija tik pārdomāti salicis akcentus, ka pat amata vīriem būtu ko pamācīties.

Taču biju izbrīnīts par premjerministres svētku uzrunu. Neskatoties, ka viņa piedalījās dievkalpojumā, runa disonēja ar dievkalpojumā garīdznieku teikto. Evika Siliņa uzrunā paziņoja, ka "Latvija ir un būs izdevusies valsts". Skaisti, bet vai patiesi?