Ja uz pirmās instances tiesas spriedumu migrantu kontrabandā apsūdzētās Ievas Raubiško lietā raugās ne tikai no specifiski juridiskā, bet no plašāka sabiedriski politiskā viedokļa, tad var teikt, ka iznācis tāds "vilks paēdis, kaza dzīva" variants. Tiesa atzinusi – nav šaubu, noziedzīgs nodarījums bijis, par to pienākas sods. Tomēr tāds, kas tikai nedaudz bargāks par pakratīšanu ar pirkstu, šajā gadījumā 200 stundas sabiedriskā darba.

Daudzi gan ir neizpratnē – vai iesaistīšanās pret Latvijas drošību vērstā hibrīdoperācijā tomēr nebūtu pelnījusi bargāku spriedumu? Kāds signāls te tiek sūtīts citiem potenciālajiem noziedzniekiem? Un ko tas kopumā liecina par Latvijas valsts gatavību aizstāvēt sevi pret šāda un cita veida apdraudējumiem?