Aizvadītajā nedēļā Latvijas medijos izskanēja divi politiķu izteikumi par Krieviju, kuriem būtu vērts pievērst uzmanību. 

Tie ir pilnīgi atšķirīgi gan pēc satura, gan formas – viens liek sašust un aktīvi iebilst, bet otrs pirmajā brīdī pat rada vēlmi tam piebalsot, tomēr arī no tā labāk izvairīties, jo nepamatotas cerības var izrādīties tikpat kaitīgas.

Pirmo Latvijas Televīzijas raidījumā "Kas notiek Latvijā?" pauda Saeimas frakcijas "Stabilitātei" jaunā vadītāja Svetlana Čulkova. Līdz šim partijas seja bija Aleksejs Rosļikovs, un pārējie drīzāk pildīja "karsējmeiteņu" lomu, taču nu Rosļikovs ir ievēlēts Rīgas domē un Saeimas deputāta mandātu līdz ar to zaudējis. Grūti spriest, kāds bija viņa aprēķins, dodoties uz galvaspilsētas domi, iespējams, šķita, ka tur var kaut ko saķimerēt kopā ar Aināru Šleseru un Latvijas Pirmo partiju, varbūt nostalģija pēc vecajiem laikiem, kad Rosļikovs tur bija vēl "Saskaņas" sastāvā un tieši tad atklāja savus politiskos talantus. Lai nu kā, "Stabilitātei" Rīgā palika opozīcijā, savukārt Saeimā tai bija vajadzīgs cits, vismaz formāls vadītājs. "Kas notiek Latvijā?" parādīja, ka daiļrunības jeb teikumu veiklas virpināšanas ziņā Čulkova vēl ir tālu no savas partijas vadoņa un pat ideoloģisko nostādņu paušana izklausās kā kaut kāda saruna virtuves viesībās pie šņabja glāzes. Lūk, viņas teksts, atbildot uz jautājumu par attiecībām ar Krieviju: "Mēs visu laiku sakām, ka mums vajag draudzīgas attiecības ar kaimiņiem. Tur mēs varam nopirkt lētu gāzi, arī degvielu, kāpēc nē. Tā ir ekonomika. (..) Mums vajag sadarboties ar kaimiņiem, jo mums tagad ir tāda situācija, ka mums ir ļoti dārgas cenas. Kāpēc mēs nevaram pirkt to pa lēto?"

Teiktais turpat