Daudzpartiju koalīcijām dažreiz patīk sev piešķirt daiļskanīgus apzīmējumus. Nesen, piemēram, Nacionālās apvienības vadītāja Ilze Indriksone, aicinot premjeri Eviku Siliņu ("Jaunā Vienotība") atkāpties, norādīja, ka Latvijā vajadzīga "nacionālās drošības koalīcija", kuru pati Indriksone bija arī pieteikusies vadīt. 

Valsts prezidents uzaicināja valdību veidot "Apvienotā saraksta" pārstāvim Andrim Kulbergam, kurš ar šāda veida apzīmējumiem pagaidām nav aizrāvies, lai gan nav teikts, ka līdz balsojumam Saeimā tādi neparādīsies. Taču ar jaunās koalīcijas apzīmogošanu ļoti cītīgi nodarbojas opozīcijā palikušie "Progresīvie".

Latvijas Televīzijas diskusijā "Kas notiek Latvijā?" bija uzkrītoši, cik uzstājīgi un bieži klātesošais bijušais aizsardzības ministrs Andris Sprūds piesauc, ka tiek veidota "konservatīvā koalīcija". To paši vēlāk, kā pēc vienotām vadlīnijām, soctīklos un intervijās sāka atkārtot arī citi "Progresīvo" pārstāvji. Radās arī iespaids, ka Kulbergu tas nedaudz kaitina, jo viņš pie Dombura mēģināja iebilst. Jautājums gan būtu – un kas no tā? Vai "konservatīvs" ir kas negatīvs? Kāda kauna zīme? Iespējams, "Progresīvo" izpratnē, jā. Pēdējās dienās bija jūtams, ka šajās aprindās valda satraukums, ka iekšlietu ministra amatam tiek virzīts Saeimas deputāts Jānis Dombrava (NA), kurš zināms arī kā stingras migrācijas politikas piekritējs un pat vadījis parlamentārās izmeklēšanas komisiju par šo jautājumu. Iespējams, te kaut kādā virzienā konservatīvisms var arī parādīties, lai gan grūti iedomāties, ka piecu mēnešu laikā varētu tapt kādas nopietnākas iniciatīvas. Bet citādi – par ko vispār ir stāsts?