Spēcīgu rezonansi ar negatīvu pieskaņu un vēl dziļāk izraktu plaisu varas un vienkāršo cilvēku attiecībās radījusi ministru un citu augstāko amatpersonu ienākumu deklarāciju apskate. 

Daudziem iedzīvotājiem skauž lielās amatvīru algas, kādas atainojas pārskatos. Atalgojums ir kosmisks, mājās ministri ik mēnesi atnes zelta podus, it nevienam gadā nav zem simts tūkstošiem makā iekritušu spožu eirīšu. Pie kases lodziņa nopelnītais nogulstas kontos, uzkrājumos, īpašumos, tiek paslēpts zem spilvena vai zeķē.

Pieklājīgi izsakot, tas – par ko? – jautā ierindas līdzcilvēki, – algas ārpus visām normām par valsts nolaišanu pēdējās vietās Eiropas Savienībā un darbu uz ķepļep? Valdības locekļus kritizē par iekrampēšanos krēslos un nespēju veikt pienākumus efektīvi un izlēmīgi. Vēlētājiem ir redzams, ka partijas kalpo par darbā iekārtošanas birojiem bezdarbniekiem, tieši no ielas paņemtiem jauniem cilvēkiem, projektu vadītājiem, kas līdz šim mērkaķojušies pa nevalstiskām – lai neteiktu, pretvalstiskām – organizācijām, trūcīgi atalgotām muzejniecēm vai reportierītēm un tamlīdzīgiem mazizglītotiem, nepieredzējušiem, dzīvē neko nevadījušiem speciem, kuri, saistoties ar politisku grupējumu, momentāni pārkvalificējas, kļūstot par augsta ranga pārstāvjiem valsts pārvaldē un nekavējoties dodas pie bankomātiem pēc skanošā. Cilvēki, kas mīl runāt paasākiem, sinepjainākiem teicieniem, vērtē – amatvīri dzīvo kā rozīnes pa putukrējumu, peldas kā nieres augstākā labuma olīveļļā, tikuši pie siles, piezīdušies kā ērces pie  nodokļu maksātāju naudas.