Pastkastītē adresē Rīgā, Rātslaukumā 1, iekritusi vēstule, kuru uzplēšam lasīšanai. Lūk, ko raksta sūdzībkalis Alnis Zaķis (saglabājam autora ortogrāfiju). "Labdien, Rīgas dome! Kad atkal varēs kāpt uz ledus Daugavā pie Vecrīgas? No 6. februāra aizlieguma pagāja astoņas dienas, un ārā visu laiku ir -8... -20 °C auksts, un ledus ir kļuvis vēl stingrāks. No malas izskatās, ka Rīgas domei un policijai vienkārši nepatīk rīdzinieku brīvība iet pa ledu."

Kopš pilsētas tēvi pieņēmuši bargo lēmumu "nē" zemākajā, stindzinošākajā gadsimta gaisa temperatūrā kāpšanai uz aizsalušā upes ledus, iet karsti, domei sakurināta pamatīga pečka. Apspiestie rīdzinieki dzīvībdrošā malā krastā pulcējas uz protestiem, viļņojas sociālos tīklos, saucot domes liegumu par totālu vājprātu. Jautā – kurš vienpersoniski tiesīgs vērtēt, kur drīkst pārvietoties, kur nedrīkst! Publicē attēlus no Igaunijas maģistrālā ledus savienojuma Hījumā un Sāmsalu un kā nīderlandieši slidinās aizsalušos kanālos, kā citviet Latvijā jaunatne uz ledū kaltiem dīķiem, ezeriņiem sit ripu vārtos – tur ir droši un ir brīv, uz Daugavas ne. Visur izvietoti pašvaldības poliču kontrolpunkti, izlikti norobežojumi un dežūruzraksti latviešu valodā – "neej, ja dzīvība dārga" un "tu darīsi pareizi, metot līkumu apkārt". Galvaspilsētas viesi, īpaši no siltām zemēm, un studējošie, ēdienu pārvadājošie, valsts valodu nesaprotošie indieši, nereaģēdami uz brīdinājuma zīmēm, ko tādu redzēdami pirmoreiz, pārkāpj aizšķēršus un turpina šķērsot Daugavu, priecājoties kā mazi bērni par bezmaksas piedzīvojumu – neizmantot varenās, platās ūdens joslas pārvarēšanai pārcēlāja lielā Kristapa pakalpojumus un tiltus, bet pašiem pāriet pāri. Arī vietējā publika, sašutusi par zaudēto plezīru, spītējot 100 eiro naudassodam, nereti ignorē aizlieguma ķieģeļus, jo no likteņupes paveras fantastiska aina uz vecpilsētas panorāmu, ar hipnotisku aci iespējams uzņemt neaizmirstamus fotoskatiņus ar Rīgas torņiem vai Gaismas pils stikla kalnu fonā.