Koeksistence šai koalīcijā nebij iespējama. Mijiedarbības attieksmju ķēdē nebija. Mīla, ja maz bijusi, starp partiju trio noziedējusi un vītusi. Kā tagad atklāts, pirms divi gadiem, ar vienu roku parakstot paktu ar liberālo sātanu un progresīvo Ļeņinu, otrajā zaļzemnieki Krauzīte un Valainis turējuši aiz muguras čurikus. 

Kā gan varēja pastāvēt savienība, kur ZZS būtība ir uzarti lauki, meži, ozolu un liepu birzis, vārpotas druvas – Latvijas zeme, kas glabā sevī tautas domas un sāpes. Un no otras puses – "cafe latte" dzērēji un vegāni, mauriņa ēdāji, kokakolas un "McDonald’s" paaudze, zālītes pīpmaņi. Iepretī nobriedušiem cilvēkiem, kas domā ar savu galvu, vēlētājiem, kuriem agrāriešu politiskais spēks pieglaužas labības zonā – pilsētas bruģa, Rīgas pūt un palaid zeņķi un skuķenes. Vai varēja būt attiecības trinitārā valdībā, kur vieni saskanīgi velk "še ir mana tēvuzeme, esmu dārgām saitēm siets", bet otriem, "eiropeiski orientētiem" pasaules pilsoņiem, dievekļi ir globalizācija un kosmopolītisms. Nav brīnums, ka tik kontrastējošā vidē partneri viens otru heito, apsaukājas par gangsteriem, debiloīdiem, vecperdeļiem.