Man ir augsts trauksmes līmenis, un jūtu, kā pieplūst adrenalīns. Šīs rindas rakstu bunkura noslēgtībā, balts kā krīts, sēdēdams uz karstām oglēm, ar spiest gatavu īkšķi tuvu Žurnālistu asociācijas izveidotai platformai – sarkanajai pogai –, lai ziņotu par brīvās preses darbinieku, rotācijas mašīnu šakāļu vajāšanām, informētu par naida runu un vardarbību pret godīgiem, korektiem, neatkarīgiem korespondentiem. 

Nav zināms, kuru brīdi pret mani un spalvasbrāļiem ar visu pārspēku vērsīsies satracinātā politiskā pārvalde, iedarbinot tiesas, prokuratorus, tiesībsargus, sociālo tīklu dzēlējus un rukšķētājus, stratēģiskos komunikatorus un pamatstraumes masu informācijas līdzekļus, lai izziņotu mūs par melu medijiem, pasludinātu kā inoaģentus, saskatītu politiskās neitralitātes pārkāpumus, vainotu lasītāju dezinformācijā un manipulēšanā. 

Vajāti kā zaķi, avīžnieki gaida, kad Latvijas Radiofona vai Zaķusalas TV propagandisti, saucamie sabiedriskie kanāli, pazīstami kā patiesība pēdējā instancē, svērs, ka viss var būt taisnība, izņemot to, kas tiek drukāts. Pats bargākais sods, atbilstīgs tikpat kā nāves spriedumam – ja tevi izkariķē zīmētājs Rupucinskis varai uzticīgo ķēdessuņu oficiozā portālā "lsm.lv"!